Nākotne bez bērniem

Ance, par nepareizajām lietām man liek aizdomāties tas ko es redzu vislaik sev apkārt un apziņa ka, es tā negribu un ka es tā nedarīšu, ka es gribu būt labāka māte

tās mātes, par kurām tu runā, nav psihas mātes. Viņas ir psihi cilvēki. Ja viņas nebūtu mātes, viņu psihums izpaustos citur.

kas tev liek domāt, ka ja tev būs bērni, tu vecumdienās nebūsi viena? tu zini, bērni izaug dažādi!

Vimaz ir lielāka iespēja nepalikt vienai, ja tev ir bērni, nevis, ja tev nav, jo tad jau tu ddefoltā kaut kad būsi viena. Dievs dod, atrast veci, kam ap 40 neuznāks kāre pēc bērnie. Bet tā jau vairs nav mana problēma.

Samierināsimies, ka ne visām sievietēm vajag bērnus.

Šis ir kā Āmen baznīcā.

Es gribu būt mamma un ceru,ka man būs tā iespēja.

Samierināsimies, ka ne visām sievietēm vajag bērnus.

Ne visām vajag, ne visas grib ne visas visas jutīsies tam jebkad gatavas. Tā tas ir. Ja pavisam nopietni, tad arī tas man šķiet gluži normāls variants. :)

Pirms dažiem dadiem arī domaju, ka bērni nav prieks manis...
Tagad viss ir mainijies.
No sākuma gribu aprecēties nopirkt dzīvokli un tad jau gribu bērniņu...
Plāns ir vasarā precēties, nākamajā pavasarī nopirkt dzīvokli, iekārtoties jaunajā dzīvē un tad bērniņu... ceru, ka pēc 2viem gadiem tāds jau varētu mums būt :)

Vispār jau rītdien mani var notriekt mašīna vai vēl nez kas notikt. Un? Tādēļ nedzīvot, neradīt bērnus, nesapņot par nākotni? Eksistēt bez mērķiem un sapņiem? Mazums, kas būs nākotnē, to laiks rādīs. :) Tieši tādēļ es dzīvoju, baudu dzīvi un ceļu sapņu pilis. Kad vēl, ja ne tagad? Ja arī būšu viena? Faktu, ka laidu pasaulē dzīvībiņu, audzināju un lutināju tas nemainīs. Ja ne laimīga dzīve, vismaz laimīgas atmiņas man būs. :)

Šobrīd noteikti nevēlos bērnus.Vēlos vel studēt,ceļot,atpūsties,iekārtoties dzīvē un visu nostabilizēt.Pēc gadiem pieciem noteikri gribēšu,bet ja zināšu,ka man blakus ir īstais cilvēks.Es domāju,ka šis faktors ir ļoti būtisks bērna radīšanā.Jo es,piemēram gribu,lai esam ģimene un arī otrā puse ir iesaistīta it visā,kas notiek,nevis es veina visu velku. :)

P.S. Mīļās Dāmas!Padomājiet kā būtu,ja jūsu vecmammas negribētu jūsu mammas un jūsu mammas jūs!

nevēlos ne tikai bērnus, bet arī sievu/draudzeni.

Es esmu PAR to, ka sieviete, kura nejūt aicinājumu kļūt par auklīti mūža garumā, piekopj drošu seksu. Ja aicinājuma nav, tad nav - tur neko nevar izdarīt, tikai pati kļūt nelaimīgāka.
Cik nav redzēts, ka māte spēj priecāties par savu bērnu, bet tajā pat brīdī nespēj priecāties par savu dzīvi un sevi. Negribēt bērnus ne vienmēr nozīmē tos nemīlēt, ja reiz tā ir sanācis. Un šādā gadījumā sieviete tiešām reti ir apmierināta ar situāciju nevis kļūst par depresijas vergu.

Marta,
Vēl jau tikai gaidi bērnu (vienu), ne bērnus, cik esmu lasījusi. Un kamēr sēdēsi uz māmiņalgas, neskaitās,ka vīretis pelna,bet tu nestrādā. Par nākotni runā kā par tagadni.Jocīgi.

Kadreiz noteikti gribu, neskatoties uz to, ka svesus bernus nemilu, but matei, mana dzive ir viens no piepildijumiem. Tagad gan neesmu gatava, bet kadreiz - viennozimigi.

Ja godīgi, kādreiz biju starā no bērniem, tagad, kad arvien vairāk draudzenes apbērnojušās, sāku secināt, ka man viņi nepatīk. Turklāt manā paziņu lokā ir tādas māmiņas, kuras šausmīgi tos bērnus gribēja, bet tagad atzīst, ka ar šo prātu negribētu viņus. Īpaši tusiņos, kad velk tos bērnus līdzi, tad ir izbesītas gan pašas māmiņas, gan visi pārējie. varbūt skarbi, bet tā ir. Turklāt man tracina, ka māmiņām pašām liekas, ka visiem šausmīgi viņu bērni patīk, un visi grib ucināties ar viņiem.
Un man šķiet absolūti aplams uzskats, ka bez bērniem vecumdienās būs vientuļi. A kur teikts, ka ar viņiem nebūs??

Man ir bērns, un tas ir labākais, kas ar mani dzīvē ir noticis! :)
Tas ir milzīgs gandarījums un milzīgas rūpes vienlaikus, neizsakāma beznosacījumu mīlestība uz mazuli. Noteikti kādreiz gribēšu vēl kādu bērnu. :)
Jāsaka, līdz tam arī par svešiem bērniem nebiju sajūsmā, bet savs, tas ir pavisam kas cits!
Kaut kā paspēju gan mazuli aprūpēt, gan par sevi parūpēties, gan vēl piepelnīties pa vidu. Protams, vīrs arī ļoti palīdz.

Manas draudzenes šausminājās, kad paliku stāvoklī - viņām šķita, ka nu esmu norakstīta bezmaz vai... :D Viņas tik jaunos gados (23) nu gan vēl ceļošot, baudīšot dzīvi un pilnveidošot sevi... Un? Neviena nav nekur ne aizceļojusi, ne kūrortā atpūšas, baigo pilnveidi arī neredzu, tikai rukā un rukā pa darbu un mācībām. Un man ir laiks, lai kopā ar bērnu aizietu pie viņām ciemos, savukārt viņām nekad nav brīva laika, lai satiktos. :D
Nu tas tā, manas pārdomas par mūžīgo "ceļotāju-karjeristu" tēmu. :)

Uzskatu, ka tā ir katra cilvēka brīva izvēle - būs bērni vai nebūs. Priekš kam uzskatīt, ka sieviete nekam neder, ja negrib būt māte!

Es gan esmu nedaudz pārsteigta, ka ir tik daudz meiteņu, kas saka, ka nevēlas bērnus.

Es domāju, ka liela nozīme ir arī tam, kāds cilvēks ir blakus.
Man šobrīd ir situācija, ka bērnus negribu konkrēti ar šo cilvēku, ar kuru esmu kopā, jo attieksme rada tādas sajūtas!

Es gan esmu nedaudz pārsteigta, ka ir tik daudz meiteņu, kas saka, ka nevēlas bērnus.

Tas tagad modē, tāpat kā neprecēties, uzspiests ūber pareizs dzīvesstils, bērnu dzemdēt pēc 30 u.t.t. :)
Es bērnu gribu, vienmēr esmu gribējusi. :) Ceru, ka Dieviņš mani neapdalīs :)

Jūs pieļaujat domu, ka jums varētu nebūt bērnu (ne jau veselības problēmu dēļ)?

Te atslegas vards ir vecums. Lidz 30 gadiem daudzas samera viegli var atbildet ar "Ja!", ap 35 jau saubisies, bet 55 bus parliecinatas, ka vajdzeja vismaz vienu, tikai tad jau var but par velu.

becky

Jā, pieļauju gan, man nesaista visas savas dzīves veltīšana (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) bērniem.

Pareizi. Labak to veltit ik nedelas bildejot savus nadzinus, lupinas un vaidzinus, lai pensija aizejot ir kada paliekosa vertiba uz ko atskatities. :)

Es gan esmu nedaudz pārsteigta, ka ir tik daudz meiteņu, kas saka, ka nevēlas bērnus.

Pie musdienu nestabilajam attiecibam un ne tas labakas pieredzes sava gimene, es daudz nebrinos, ka daudzam bernus negribas. Bet daba vieta tuksa nepaliek, indietes un pakistanietes sarazos bernus par mums visam. :D

Kādēļ sievietes, kuras vēlas bērnus nosoda tās, kuras nezijūt pēc viņiem nedz vēlmi, nedz vajadzību? Kādēļ, no dabas māmiņas, noniecina un daļēji arī pazemo sievietes, kuras neredz savā dzīvē vietu bērniem?

Nu negribu tos bērnus, draudzenēm rodas un vēl jovairāk pārliecinos, ka nē, nu negribu. Kā ja meitenes te iepriekš minēja, tad arī es neesmu gatava savu dzīvi veltīt bērniem. Mani tas galīgi nesaista.