Nākotne bez bērniem

es ar tā domāju, pat visu grūtniecības laiku, līdz uzlika uz vēdera mazu kunkulīti

Strarp citu man vairāk kā pats bērns biedē pie tā tikšanas process- būst stāvoklī, visi plīsumi un citi falti kas atklājās diskusijā "tas ko visas noklusē" vai kaut kā tā! Man tas vienkārši leikas nepareizi!!

Vai ar bērna piedzimšanu dzīve apstājās, ja reiz tādi uzskati kā "visa savas dzīves veltīšana bērnam"?

Patiesībā tas ir kā kurai.

Ja konkrēti par mani, redzot, cik daudz saviem bērniem velta ( laiku, resursus, uzmanību utt.) man pazīstamās jaunās māmiņas, es neesmu pārliecināta, ka spētu dot tikpat daudz.
Esmu pārāk liela egoiste, lai šādi ziedotos.
Protams, ja es bērnu vēlētos, tad darītu visu, cik spētu, bet es nevēlos.

Man ir diezgan mazs brālis, tuvai radiniecei teju, teju arī būs bēbis, izauklēties vēl paspēšu.
Pati esmu pa gaisu, nav stabilitātes, man patīk ceļot, veltīt laiku sev... Egoisms augstākajā pakāpē.

Nu bet tad izceļojies un velti to laiku sev. Kad būs īstais laiks, tad būs :)
Nešausti sevi par to.

Nē, nepieļauju tādu domu. Tas taču ir pats skaistākais dzīvē- atrast cilvēku,kuru mīli un veidot ģimeni. Protams ir jāpilnveido arī sevi-jāmācās, jāatīstās, bet tā trakā dzīšanās pēc naudas un karjeras ir tāds bullshit.

Ir kas grib bērnus, ir, kam riebjas bērni. Es atkal nespēju sevi vecumdienās iedomāties bez bērniem, mazbērniem, bet ar kaķu pulciņu. :D

Tām kurām nav bērnu var tikai tukši muldēt. Tad kad mazais 9 mēnešus zem tavas sirsniņas, aug, spārdās un pēc tam uzliek uz punca-tā ir neaprakstāma sajūta. Ir jābūt ģeniālai maitai, lai neko nejustu

bet ar kaķu pulciņu

Minkām nav ne vainas. Vēlos gan bērnus, gan minkas :)

Marchixa, kāpēc ir tāds stereotips- ja nav bērnu, tad obligāti ir kaķu bariņš apkārt?

Sanita, ļoti iespējams, ka tā ir. Tas noteikti ir emocionāls laiks.
Bet ko tad, ja negribas arī tos 9 mēnešus, kamēr mazais top?

Marchixa, kāpēc ir tāds stereotips- ja nav bērnu, tad obligāti ir kaķu bariņš apkārt?

Nezinu. :D Laikam jau uz vecumu saprot, ka gribas kādu ko aprūpēt, bērniem par vēlu, pie kaķiem jebkurā laikā var tikt, ja neliek mieru var izmest laukā aiz durvīm. :D

Suri, es arī gribēšu gan vēl kādu bērniņu, gan kādu kaķīti mājās. :)

agrak pielavu tadu domu, ka varetu bez berniem, veltit sevi citam kam, bet dzive iegrozija visu ta, ka tam ir jabut:)

bet ,dzuliana, citu cilvku berni ir citu cilveku berni un tam nav nekada sakara ar tevi ka labu vai sliktu mati!

Un ko darīt, ja viens grib, bet otrs ne? Tīri teorētiski...

domaju, ka saja situacija ir jaskatas citi faktori, kapec ta ir. piemeram, vecums, finanses, jusu attiecibas, cilveka audzinasana un uztvere kopuma.

Tas ir iespejams, ka 9 mēnešus sevi želo utt. Bet nu tas pāriet. Citai pāriet, kad sajūt pirmās kustības, citai, kad paņem rokās. Es vēļ nezinu tādu mammu, kura teiktu, ka nožēlo, ka piedzima mazais.

Bet labais piemērs citos manī veido viedokli, kādai jābūt labai mātei.
Un, ja apzinos, ka diez vai būšu laba ( nu, kaut vai apmierinoša māte), tad labāk negribu tāda būt vispār. Iespējams, ka perfekcionisms...

Es nezinu. Es pieļauju nākotni bez sava bērna. Man 27. Bet varbūt būs bērni. Bet ne tagad.

vienmer cilveki so jautajumu atliek uz velaku laiku, jo nekad visa ka nav gana-nauda, pa ma pasaules redzets...bet ta godigi? kurs vidusmera latvietis brauc kaut kados baigajos celojumos, reali tiem ir jabut liekiem 1000ls, kurus, stradajot un pelnot kaut vai 350ls, nevar nemaz tik viegli dabut. un es seit par pasaules apcelosanu neuzskatu stoholmu, lietuvu vai leto bileti uz vaciju.

dzuliana, viss nak ar laiku un notiek tad, kad tam ir janotiek! ta man ir bijis daudzas dzives jomas. piemeram, sezu un nespeju atrisinat to uzdevumu. nu nevaru un viss. esmetu mieru un tad pec kada laika man uznak tas klikskis un ideja, ka ja, es zinu ka! tas pats ari ir ar berniem, jo es zinu, ka vienu piemeru, kur sevietei jau kops bernibas ir patikusi visi bebisi, pret svesiem ir bijusi super laipna utt, bet , kad savi pieteicas, nemaz auklet negribeja. deva pie mazakas iespejas ikvienam rokas, lai tik skatas, pati gaja uz otru istabu atpusties. tapec es zinu, ka tas nav raditajs.

Kādreiz varēju tīri labi iedomāties, nu vairs nevaru, jo viens jau ir. Pēdējā laikā saprotu, ka vairāk arī negribu. Apsveru pat iespēju liegt sev iespēju palikt stāvoklī, jo kā zināms - visādi gadās.

Man mātes jūta radās, kad sīkā piedzima, pirms tam es biju tādā kā afekta stāvoklī - neko nesapratu. Bet es pat neteiktu, ka tās jūtas ir tādas... mātišķas. Drīzāk tā ir liela, liela mīlestība pret to mazo kunkuli, kas man tagad krāc blakus.

Mana dzīve nav veltīta visa tikai bērnam.