Nākotne bez bērniem

Es arī bieži par to aizdomājos un nodomāju, kas ar mani nav kārtībā, kāpēc man uz bērniem "nevelk", agrāk domāju, ka ap šo vecumu + - varbūt varētu, tagad atkal šķiet ka pat ap 30 vēl nebūšu gatava/ negribēšu vēl....ap 35 maybe varētu ( lai gan no veselības viedokļa tas nav labi) bet ko darīt ja psiholoģiski neesmu tam gatava un to nevēlos
Tāpat man ne īpaši patīk, ka tik daudz savas dzīves jāvelta bērnam, gribas dzīvot sev ne bērniem, kad nevar nekur aizbraukt, neko darīt neplānojot. Daudz apkārt māmiņas, kas ļoti gribē'jušas bērnus, bet tagad izskatās tik nelaimīgas, mūžam neapmierinātas, kašķīgas, nekur neiet, tikai ar beernu pa māju....un priekš kam? Tām kam ir bērni- tiešām ir tik traki ka netliek vispār laiks sev? Jūsu vīrieši palīdz jums bērnu pieskatīšanā, ļauj jums veltīt laiku sev un uzņemas rūpes par bērnu ik pa laikam, lai jūs varat no viņiem atpūsties, sakopt sevi fiziski un morāli?

Marta, tieši tā!
Patiesībā ar tagadējo prātu es nemaz negribu, lai man rastos vēlme pēc bērna.

Es neuzskatu, ka sievietes dzīves jēga ir bērns. Ir vēl citas alternatīvas. Prieks par mazuļiem un viņu foršajām mammām, bet tas nav domāts man.
Šeit runāja par gadiem... man ir 27.

Limette, dzīve noteikti neapstājas. Bet es zinu, ka es vairs nevarētu dzīvot savu līdzšinējo dzīvesviedu, iespējams, pat strādāt līdzšinējā darbā tādā režīmā, kas man tagad patīk. Dzīve būtu tam bērnam stipri pakārtota. Pirmkārt. Kur nu vēl tajā laikā, kad bērns prasa 24h mātas uzmanību!

Otrkārt, domāt par to, ka bērni ir garants nevientuļām vecumdienām ir gaužām aplams, dzīvē var visādi izvērsties!

Treškārt, zinot savu kontrolēšanas māniju, bāc, nabaga bērns, nabaga es, nabaga tēvs! :D

Pieļauju, ka ir sievietes, kam tas mātes instinkts nemaz neizstrādājas, bet domāju, ka daudzām tas nāk ar gadiem. Man arī agrāk likās, ka precēties negribu, bērnus negribu. un vēl pirms gadiem trim tā domāju. Tagad... Tagad ir citādi. :)

zuzannnna, nu nav jau arī TIK traki. Kas tās par muļķībām, ka nekam nav laika, nekur nevar braukt, neko nevar darīt? Nu jā - ir jāieplāno laiks arī mazajam cilvēciņam, nav gluži manta, kuru iemet mašīnā un miers, ir jārēķinās arī ar viņu.
Ir tāda kategorija - psihās mājsaimnieces - nekad nekas nav labi, neko paspēt nevar, visu laiku tikai bērni, mājas kārtošana un ēst taisīšana, vienmēr īgnas, nedabūjušas, neizgulējušās un nolaidušās. Ja labi grib, tad var visu - uztaisīt ēst, sakārtot māju, veltīt laiku sev, ģimenei un vēl karjeru veidot, vieglāk jau ir čīkstēt, ka bērna dēļ neko nevar. Var! Un vēl kā!
Var arī spontāni doties kkur, kāpēc ne? Paši esam sakravājusi mantas un aizbarukuši uz laukiem atpūsties, ar visu bērnu. nesaprotu, kā bērns var būt tik milzīga problēma - arī viņš ir daļa no ģimenes un prasa uzmanību un rūpes. Jā, kādreiz ir grūtāk, ka nevar līdz pusdienlaikam gulēt, bet tas taču nav mūžīgi.
Besī tie uzskati, ka bērns ir traucēklis!

zuzannnna, nav tev vērts nemaz zināt. Tev nevajag bērnu, manuprāt, jo tu jau domājot par to domā par visām "nepareizajām" lietām.

Bet, jā - palīdz un pieskata, it īpaši pēdējā laikā.

Bet, meitenes, nevajag spiest uz to. Ja cilvēks uzskata, ka "priekš kam" un "bērns ir apgrūtinājums", tad vajag piekopt maksimāli drošu seksu, ja ne vispār sterilizēties, savādāk būsiet vēl tādas mātes kā vakardienas diskusijā. To toč nevienam nevajag.

Mani arī biedē (ļoti, cerams uz īsto vecumu tas mazināsies) tieši dzemdēšanas + - periods, taču bērni patīk un vēlos. Neesmu dzirdējusi nevienu vecu cilvēku, kas būtu teicis, ka nožēlo bērnu radīšanu un audzināšanu, pretējo gan gana bieži.

Te varētu sākt gana plašu diskusiju par karjeras, naudas un citu lietu nozīmi dzīvēs, bet pati esmu tieši tāda, kaut ar prātu saprotu, ka dzīvē svarīgākais ir ģimene!

zuzannnna, tās māmiņas, kuras dzīvo pa māju ar bērnu un neko citu nedara - nu pašas vainīgas, ko lai citu saka. Man bērns nekad nav bijis traucēklis, lai tiktos ar draugiem, ceļotu, ietu uz kafejnīcām, restorāniem. Esmu sakopta, ar dzīvi apmierināta un vakaros, kad pirms gulētiešānas mana meitiņa man pasaka: "Mammīt, es tevi mīlu šitik daudz, līdz debesīm un atpakaļ", no laimes izkust var.
Un celšanos naktī iesākumā, pamperu mainīsanas, barošanas, iešanu ārā pastaigāties, uz spēļu laukumiem, rotaļāšanos mājās, pasaku lasīšanu - tās visas es uzskatu par pašsaprotamām, organiskām lietām, nevis savas dzīves veltīšanu un norakstīšanu. Vienīgā lieta, kas mainījusies, es vairs nevaru spontāni vakarā aiziet uz kino, piemēram vai aizskriet līdz solārijam, kad iegribās, bet tās viennozīmīgi nav lietas, kuru dēļ es uzskatītu, ka bērns ir traucēklis :) Un atbildot uz jautājumu, jā, vīrietis ļoti palīdz, daudz pasāk arī bērnu divatā, tā kā laiks "pašai priekš sevis" ir pietiekoši.

Jūsu vīrieši palīdz jums bērnu pieskatīšanā, ļauj jums veltīt laiku sev un uzņemas rūpes par bērnu ik pa laikam, lai jūs varat no viņiem atpūsties, sakopt sevi fiziski un morāli?


esmu stipri vecmodiga. virietis pelna naudu, es bernus aukleju.

Arī es sevi nespēju kā mammu iedomāties, patika gulēt ilgi, klausīties skaļu mūziku, iet gulēt vēlu utt. Gluži vienkārši nespēju iedomāties, kā tas ir, ka no tevis kāds ir 100% atkarīgs. Visas tās spēlēšanās runāšanās, smieklīgās grimases, nekad neesmu bijusi tāda uķi-puķi, bet tagad - uhh. :D Varētu cirkā uzstāties. :D Tas viss atnāca pats par sevi - rēķināšanās ar bērnu, viņa vajadzībām, auklēšana, maza uzupurēšanās. Būt par mammu ir forši, skatīties, kā mazais aug, attīstās, mācās, pārbauda pacietību, bet - nav nekā mīļāka pasaulē kā samīļot un sabučot savu ķiparu, dzirdēt, kā viņš saka ''mamma'', paskatās acīs un pasmaida un tu saproti, ka tas ir tavs mazais cilvēciņš un viņš mīl tevi ar visu savu sirsniņu un neko citu viņam nevajag. :)

marchixa, nu vot laikam man ķertās māmiņas tikai blakus ir, kas nemitīgi kontrolē savus bērnus un vispār laiku nevelta sev un audzina mazus egoistus es no tā visa gūstu tikai pieredzi kā es nekad nedarīšu ja man būs bērni! kā tu raksti "psihās mājsaimnieces" kam nekad nekas nav labi, pirms bērniem bija normālas sievietes, man nav uzskats ka bērns ir traucēklis, man ir uzskats ,ka tas ir jāgrib un ir jābūt arī pietiekami nobriedušai personībai lai spētu uzaudzināt jauku mazo cilvēciņu un daudz ko labu viņam iemācīt

Ance, par nepareizajām lietām man liek aizdomāties tas ko es redzu vislaik sev apkārt un apziņa ka, es tā negribu un ka es tā nedarīšu, ka es gribu būt labāka māte

varbūt esmu par jaunu, bet negribētu bērnu, ja man pat piemaksātu! Jau skolas laikā nevarēju saprast to meiteņu sajūsmināšanos ap zīdaiņiem!

Mana dzīve būs bez bērniem un esmu apmierināta ar to. Man ģimenes nokomplektēšanai nevajag bērnu. Ar manu raksturu tas pat nebūtu vēlams.

zuzannnna, nu vot - arī no tādām ir ko mācīties. :D Bet, teikšu godīgi - par tādu psihu mājsaimnieci kļūt ir ļoti viegli, jo reāli ir jātiek galā ar bērnu, jāapdara mājas darbi, pašai jāsakopjas, jāatpūšas, kaut kā jāiemācās to visu pagūt, it īpaši, ja nav neviena, kurš palīdz un ja vēl vīrišķis pēc darba uzreiz ir mājās un kašķīgs prasa ēst. Var prātā sajukt, tiešām. Bet nu - es tam visam piegāju ar vēsu prātu, esmu sveika, vesela un ar nerviem viss kartībā. :) Vajag arī uz mirklīti tikt ārpus rutīnas un mājas soļa, kaut vai pus h pie friziera, arī tas ir daudz. :)

Gribu bēbi, un nedomāju, ka tas būs traucēklis, vai kā citādā veidā mani ierobežotu. Domāju, ka ļoti daudz ir atkarīgs no attieksmes, es tiešām nedomāju, ka bērna piedzimšana pārvelk krustu sievietes dzīvei :)

Ir kas grib bērnus, ir, kam riebjas bērni. Es atkal nespēju sevi vecumdienās iedomāties bez bērniem, mazbērniem, bet ar kaķu pulciņu.

kas tev liek domāt, ka ja tev būs bērni, tu vecumdienās nebūsi viena? tu zini, bērni izaug dažādi!

Nightberrii, nuuu, mani bērni - kā gribu tā domāju. :D Nevajag arī uzreiz uzskatīt, ka visi bērni ir monstri, kuri no mājām aizbēg un par vecākiem aizmirst! Un vispār - nesatraucies par mani. :D

Labi, ja kādai tie kaķi nepatīk, tad tie nav obligāti. :D

Arī piedzimis mazulis nav garants mātes instinkta parādīšanai un mīlestībai, diemžēl. Tad pasaulē nebūtu bērnu namu un pamestu, nogalinātu (pat brutāli!) bērnu. Samierināsimies, ka ne visām sievietēm vajag bērnus.

Es laikam zinu lielāko daļu iemeslu, kāpēc tik ļoti negribu. Tāds mans liktenis.