Nākotne bez bērniem

Nē, tikai veselības problēmu dēļ. Bet, ja viss ok, tad noteikti kādreiz būs.

Jā, pieļauju gan, man nesaista visas savas dzīves veltīšana (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) bērniem.

Laikam jau nē. Nesen sevi pieķēru pie domas, ka vēl nevēlos bērnus, jo gribu izbaudīt laiku, kad esam divi vien, kad draugs pieder tikai man :D Kā bērnībā mammai stāstīju - mans plāns B vienmēr ir bijusi adopcija.

Es laikam esmu pārāk egoistiska, lai sevi veltītu bērniem.. Pēc gadiem pieciem varbūt kas mainīsies.

Nu bet vecumdienas bus skumji///

Ja mātes instikts tā arī neparādīsies, tad- jā. Tuvākajā laikā nevēlos.

Jā, pieļauju gan, man nesaista visas savas dzīves veltīšana (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) bērniem.

Pilnībā piekrītu.
Mani nesaista citu cilvēku bērni, un pašai nav vēlmes kļūt par māti. Ir sievietes, kam tas ir dots dabiski, man tādu jūtu/ instinktu/ gēnu acīmredzot nav.

Vai ar bērna piedzimšanu dzīve apstājās, ja reiz tādi uzskati kā "visa savas dzīves veltīšana bērnam"?

pieļaujat domu, ka jums varētu nebūt bērnu

ne tikai pieļauju, bet tā ir pamatdoma.

Es sevī vēlmi pēc bērniem pirmoreiz sajutu jau kaut kur 14 gadu vecumā. Protams, ne jau tā, ka tagad jātaisa par visām varītēm - nē, negribu tagad - bet zinu, ka gribu vispār. Ja vien nebūs (trīsreiz nospļaujamies) veselības problēmu, bērni noteikti būs. Tā ka nē, nepieļauju tādu domu. :D

Uzskatu, ka tas ir Sievietes lielākais, augstākais uzdevums šajā dzīvē - kļūt par māti.

limette - ne jau apstājas, bet tiek veltīta bērnam. Katrā ziņā, ja ir bērns, tad viņam ir jābūt vissvarīgākajai lietai, kam jāpakārto viss cits.
Protams, ir vecāki, kam tā nav, bet es tādus uzskatu par sliktiem vecākiem.

Es sev gribu bērniņus-meitu un dēlu un ļoti vēlētos, lai bērniņi pieteiktos tad, kad finansiālā situācija būs stabila, kredīti būs vairums nomaksāti un izglītība būs iegūta, bet plānot jau, protams, ir skaisti-tikai dzīvē tā nenotiek:)

Es nevaru iedomāties savu nākotni bez bērniem, jo man jau tāds ir :D :D :D Un domāju pēc kādiem pāris gadiem iespējams jau gribēšu otro :)

Un ko darīt, ja viens grib, bet otrs ne? Tīri teorētiski...

Man šķiet, ka tas ir ļoti atkarīgs no vecuma. Agrāk vispār bērnus negribēju.. Tikai tagad, kad tuvojas 30 sāku pieļaut domu, ka vienu vajadzētu, bet ne tuvākajā laikā.

Un ko darīt, ja viens grib, bet otrs ne? Tīri teorētiski...

Manuprāt, par tādiem jautājumiem jāvienojas jau tiklīdz abi saprot, ka attiecības ir plānotas ilgtermiņā. (Ja viedoklis par kāzām/bērniem/reliģiskiem jautājumiem kādam no abiem ir kategorisks.)

Es kādreiz domāju, ka vispār negribēšu. Šobrīd arī vēl negribu, bet tik kategoriska vairs neesmu. Katrā ziņā mātes instinkts manī vēl ne tuvu nav modies un nevajag arī vēl, jo man ir tikai 22 gadi.

Lemončik, tīri teorētiski? Ir grūti. Ir jāsaprot, kādēļ Tu tos bērniņus negribi .. Vai tā ir nedrošība, ka nespēsi viņiem kaut ko dot, vai šaubies par savām spējām? Vai vienkārši nepatīk mazi, brēcoši kunkulīši?
Nav jau tā, ka veltīt sevi bērnam ir kas drausmīgs. Man šķiet, ka bērns ir augstākā mīlestības izpausme starp diviem cilvēkiem (ja tas nav pāļa ballītes rezultāts), un, ja vien situācija - finanses, etc - to atļauj, tad.. Tad ļaujies. Tu jau neesi viena, Tev ir vīrietis. :)

Bet ar to arī nevajag steigties. Ja negribi - pagaidi. Pati pareizi teici, varbūt pēc gadiem pieciem kaut kas mainīsies :)

Un ko darīt, ja viens grib, bet otrs ne? Tīri teorētiski...

Tad tā ir problēma. Vai nu jāmeklē kompromiss vai cits partneris. Manuprāt, ir daudzas lietas ar ko var samierināties attiecībās, bet tik kardināla lieta kā ģimenes veidošana, to gan nevar ziedot otra dēļ.


Par tēmu- pati esmu par jaunu lai par to tagad domātu, bet varu tālākā nākotnē sevi iedomāties ar ģimeni.

Man patīk mazuļi, pat ļoti, bet es sevi neredzu kā māti

Man otrādāk. Nemāku ar bērniem apieties un neesmu sajūsmā par svešiem mazuļiem (arī par radu, ja tos uzspiež). Reti, bet gadās, ka rodas smaids no kāda kārtīga mazuļa, kurš liekas foršs, taču sajūsmā neesmu. Ir manīts, ka citas jaunkundzes un kundzes ucinās pat ar svešu cilvēku bērniem, piemēram, veikalā rindā, kas man liekas lieki. Taču sevi kā māti nākotnē redzu pilnīgi noteikti. Uzskatu, ka nav obligāti jāpatīk citu bērniem, jo savējie ir savējie - noteikti būs vislabākie, vismīļākie utt.. Bērni ir milzīga atbildība, neizbēgama ir sevis veltīšana tiem. Taču dzīve ar to nebeidzas. Domāju, tas ir kā jauns, piepildītāks sākums.:)

Es ar katru gadu arvien vairāk pieļauju, ka varbūt kādreiz vēlēšos bērnu. Kādreiz vispār kategoriski negribēju, jo nevaru paciest brēcošus zīdaiņus, tas man šķiet pats briesmīgākais kas var būt. Bet nu pamazām sāku domāt, ka varbūt tomēr. Bet varbūt arī ne. :)