Oi, ja tikai gala darbs, tad pabeidz. Domāju, ka pašai tomēr būs gandarījums redzot, ka esi spējusi sevi pārvarēt un pabeigt.
Man ir kaut kas līdzīgs. Nav gan akadēmiskie, bat vienkārši jau atkal sapratu, ka studēju kaut ko, kas mani nekādīgi ensaista. Tikai viens priekšmets jeb ''apakšnozarīte'' patīk, bet tā noteikti nekļūs par manu profesiju, tikai kā hobijs. Esmu studiju pusē un emocionāli cīnos ar projektu pabeigšanu un vispār sudiju pabeigšanu. + Ir kļuvis skaidrs, ka skola, kurā studēju, ir briesmīga. Lai arī darāmā it kā ir daudz, neko viņi neiemāca un daudzās citās skolās pat maģistros ar šīs skolas diplomu nepieņem. tagad mani vajā doma - tomēr pabeigt, lai sev pierādītu, ka spēju, jo šī pārliecība man ir tiešām nepieciešama. Jau iepriekš iesāku studijas citā pogrammā un aši aizbēgu prom, jo nesaistīja, tāpēc tagad tāda sajūta, ka tā būs ar visu dzīvē. Vai arī pažēlot laiku un iet prom jau tagad zinot, ka iegūtais diploms pats par sevi man neko dzīvē nedos? Ko jūs meitenes šādā situācijā darītu? Kā arī žēl līdz šim iztērēto līdzekļu, bet tai pat laikā žēl arī līdzekļu, ko vēl ņaksies iztērēt. Ja viene s zinātu, ko citu gribu dzīvē darīt, tad jā, varbūt arī pa taisno ietu prom, bet man nav ne jausmas, taču skolas sagādātais stress neļauj ar vieglu prātu uz to paskatīties un mēģināt saprast, ko tad es gribu.
Bet nu šovasar centīšos tā pa mierīgo un rakšos dziļi iekšā savā dvēselē, lai tad beidzot saprastu, kas esmu, ko varu un vissvarīgāk - ko gribu.
969
