Ērzeli, tur jau tā lieta, ka nesvin! Bet varbūt vajadzētu? Svinēt nevis okupācijas sākumu kā tagad dara krievi, bet svinēt viņiem par spīti to, ka karš beidzās. Smaidīt viņiem sejā un pasmieties par viņu dumību. Domāju, ka te jāstrādā psiholoģiski. Viņiem apniks, ja sapratīs, ka tas izraisa tikai smīnu latviešu sejā. Domā, ja visu laiku notiks strīdi, tad kaut kas mainīsies? Pēkšņi krievi aptvers savu kļūdu un atrāpos uz ceļiem atvainoties? Visi pēkšņi sakāps vilcinos un aizbrauks? Tad jau mana fantāzija par svinēšanu, lai arī izklausās muļķīgi, tomēr ir reālistiskāka :D
Varbūt es neprecīzi izsakos, visu vienkāršoju. Galvenā doma - ir jārīkojas gudri, lai jaunajā krievu paaudzē izskaustu to attieksmi, ko vecajos cilvēkos nav ne mūsu, ne kāda cita spēkos mainīt. Jau 20 gadus notiek lamāšanās, apvainošanās, dusmu izlādēšana. Vai tiešām nav skaidrs, ka tas nepalīdz? Nekas no tā neatgriezīs atpakaļ laiku, nenoņems tās sāpes, ko mūsējie savā laikā piedzīvojuši, bet tam jāmāk pārkāpt pāri. Un tā, lai latviešu iedzīvotāju vidū nav naida, jo būsim godīgi - nekur tie cittautieši nepazudīs. Es labāk gribētu dzīvot mierā (nejaukt ar "līst viņiem pakaļā). Skumji, ka tas uzreiz tiek tulkots kā stulbums, nodevība, utt.