Esmu par to domājuši, bet šaurākā kontekstā.
Es labprāt gribētu vēlreiz padzīvoties studiju gados. Visi tie pasākumi, draugi, draudzēšanās, dienas plāni, lekcijas, mācīšanās, kaut vai nepazīstamie līdzcilvēki...
Vēl pirmos gadus pēc beigšanas, aizbraucot uz kopmītnēm, fakultāti vai ejot uz studiju laika klubiņu, gāju ar to foršo domu un cerību gūt toreizējās emocijas, bet skaidrs ir tas, ka tas, kas notiek pēc tam, kad tā vairs nav mana vide, apkārt nav tieši tie cilvēki, tas nav un nekad, nekad nebūs tas.
Līdz ar to - domāšanai par mūžīgo eksistenci, ja vien nav apstādināts laiks (ja tas vispār būtu labi), nav vispār vietas :)
4775
