Kā izkļūt no apburtā loka?

 
Reitings 55
Reģ: 10.02.2013
Sveikas!
Tā nu ir sanācis, ka jau 3. gadu pēc kārtas pavasaris man atnāk ne visai priecīgs, jo dzīvē atkal kaut kas ir nogājis greizi. Tiešām liekas, ka mana dzīve pēdējo reizi bija normāli sakārtota pirms 3 gadiem, kad pabeidzu vidusskolu un likās, ka visa dzīve priekšā un nu tik būs. Saprotu, ka pieaugušo dzīvē jāsāk aizmirst par vidusskolas bezbēdību, bet nu jau šos 3 gadus es netieku ārā no melnās strīpas. Viss sākās ar lielām cerībām un prieku, kad pārvācos uz Rīgu un uzsāku mācības augstskolā un biju pārlaimīga, jo biju tikusi savā iecerētajā programmā. Taču drīz vien man sākās pamatīgas veselības problēmas - šeit jau pieminētā veģetatīvā distonija. Cietu no briesmīgām panikas lēkmēm, nomāktības, motivācijas nekādas. Apmeklēju ārstu, bet veseļošanās nesanāca tik ātra kā cerēts. Protams, tas nekādi nenāca par labu mācību procesam. Ļoti ilgi turēju visas savas sliktās emocijas sevī, jo esmu vienkārši tāds cilvēks, līdz vienā brīdī eksplodēju un sanāca pamatīgs kašķis ar labāko draudzeni (ar kuru nekad praktiski nebijām strīdējušās) par pilnīgu stulbumu, jo vienkārši mans trauks bija pilns līdz maliņām. Lieki teikt, ka tas bija manas dzīves zemākais punkts un viss tas gads kopumā bija vienas lielas šausmas, kuras atceros nelabprāt. Ar visu to vairs nesapratu vai izvēlētās mācības ir tas, ko vēlos un līdz šim brīdim to vēl nesaprotu, jo toreiz biju tik nomākta un man nekas nepatika, ka tagad liekas, ka vienkārši iestrādājušās negatīvas emocijas par visu, kas saistīts ar to laiku. Mācības pametu. Arī nākamais gads aizskrēja kā pa kalniem un lejām, cīnoties ar savu veselību lielākoties. Šoruden likās, ka sākšu jaunu dzīvi jaunā skolā, bet atkal mani piemeklēja dažādas neveiksmes, kuras bija manis pašas rīcību rezultāts un, godīgi sakot, man vienkārši nolaidās rokas.
Tagad, kad beidzot it kā esmu tikusi galā ar savām veselības problēmām, man gribas sakārtot savu dzīvi. Bet vispār nesaprotu ar ko sākt, jo vēl aizvien esmu kaut kādā bezdibenī. Man ir pilnīga identitātes krīze un nav īsti sajēgas ko sagaidu no nākotnes un kas gribu būt. Ar visiem šiem nervainajiem gadiem, liekas, ka esmu palaidusies raksturā un kļuvusi daudz neuzņēmīgāka un neatbildīgāka, jo iepriekš visu norakstīju uz to, ka jūtos slikti. Arī privātā dzīve nekāda, jo tagad sāk atkārtoties vecs scenārijs (jau iepriekš identiska situācija ar citu puisi), kad labs draugs ir manī iemīlējies un es īsti nesaprotu ko iesākt ar šo situāciju, jo, kā jau pašas noprotat, man vispār nevajadzētu nemaz par attiecībām domāt, jo sevi jāsakārto.
Tāpēc tagad esmu kaut kāda iesākuma meklējumos. Apsvēru domu, ka jāmeklē jauna dzīves vieta, jo, ievācoties šeit, arī sākās visas manas problēmas un tik daudz negatīvu emociju saistās ar šo vietu. Turklāt, man jau no paša sākuma ļoti nepatika mana guļamistaba - tumšas sienas, saule iespīd ļoti maz.
Esmu pat apsvērusi aiziet pie zīlnieces, kaut gan vienmēr esmu bijusi skeptiska pret šādām lietām. Un saka jau, ka vāji cilvēki tikai uz ko tādu pavelkas, bet, godīgi sakot, šobrīd tāda arī jūtos.
Varbūt grūti saprast no mana vervelējum, jo neatklāju visas savas likstas pilnībā, bet nu aptuveni ir skaidrs -iet sūdīgi. Tāpēc, lūdzu, droši virtuāli iepļaukājiet mani vai kā citādi sapuriniet, lai sāku rīkoties. Es vēl aizvien dzīvoju cerībā, ka viss notiek tā kā tam ir jānotiek un viss šis mani novedīs pie kaut kā labāka.
10.05.2013 13:02 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Varbūt esmu no citas planētas, bet man jau liekas, ka katrs no mums ir egoists un katram piemīt pašsaglabāšanās instinkti. Jebkas, kas ar mums notiek ir tikai un vienīgi mūsu atbildība. Un tiklīdz saskaramies ar problēmu, kuru nespējam absorbēt, tā uzreiz vajadzētu parādīties pretreakcijai. Ja mēs jūtamies slikti savā dzīvē, neatkarīgi no tā ir vai nav kaut kādi veselības simptomi - loģiski būtu mēģināt kaut ko mainīt (sākot no ikdienišķiem sīkumiem - pastaigas, karsta vanna, gardums; līdz globālām pārmaiņām - dzīvesvietas maiņa, paziņu loka maiņa, profesijas maiņa u.t.t.), nevis turpināt tādā pašā garā.
Tas pa lielam pat notiek intuitīvā viedā, par to pat nav daudz jādomā. Tāpēc nesaprotu, kā var pēkšņi attapties, ka esi totālā pakaļā, veselība sačakarēta, bet neko neesi izdarījis lietas labā pirms tas viss notika! Jebkāds rezultāts ir mūsu rīcības sekas. Slikts rezultāts - tātad ar rīcību nav kaut kas pareizi...
10.05.2013 23:40 |
 
Reitings 2304
Reģ: 06.12.2009
Neons, amizanti, tad jau pašnāvības arī neviens nekad nedarītu, jo...kā...kur gan pašsaglabāšanās instinkts, ne? Vai tiešām ir tik grūti atvērt psiholoģijas/psihiatrijas grāmatu un palasīt? Šis nav snobisks ieteikums, es arī visu uz pasaules nezinu, bet vai tad nav skaidrs, ka vienkārši skumjš un bēdīgs garastāvoklis NAV tas pats, kas slimība, pret kuru karsta vanna un paziņu loka maiņa nepalīdz? Un ļoti viegli ir nokļūt pilnīgā pakaļā kaut vai vienas dienas laikā! Visi taču nav vienādi! Es piemēram, vispār esmu melanholiķe, būt kaut kādās skumjās pārdomās man ir pavisam normāli, un tikpat normāli ir tas, ka pirmajā brīdī tas nešķiet nekas draudīgs. PAT ja paziņu loka maiņa vai profesijas maiņa palīdzētu, ne vienmēr tas ir iespējams tieši tad un tajā brīdī.
10.05.2013 23:56 |
 
Reitings 3146
Reģ: 30.12.2012
VD ir totāls sviests. Nekad vairs nevēlos būt ar cilvēku kam tāda ir. Ar tādu grūti būt kopā laimīgam. Nabaga puiši....
11.05.2013 00:23 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Es nerunāju par visām slimībām, bet par tām, par kurām bieži saka, ka ir "tikai galvā". Un tādas slimības nerodas vienas dienas laikā - nu nepamodīsies tu no rīta un pēkšņi "bāc!" depresija smagā formā ne no kā. Viss sākas pamazām, ar sīkumiem. Jā, piekritīšu, ka cilvēkam ir varbūt lielāka nosliece uz vienu vai otru slimību, tā saucamās vājās vietas, bet tāpat tas nenozīmē, ka tāpēc tā noteikti tevi piemeklēs. Tas pats parastais skumjais garastāvoklis, ja ar to neko nedarīsi, nepievērsīsi nekādu uzmanību tam, ilgstošā periodā var pārvērsties par depresiju. Un tieši tā - sākumā palīdz vanna, bet, ja pat to nedarīsi, tad nu dien dienā skumjais noskaņojums var parvērsties par sava veida katalizatoru slimībai.
Un attaisnojumiem, ka nevar tajā brīdī kaut ko mainīt - īsti neticu. Ja būtu stobrs pie galvas, gan jau žigli atrastu risinājumu. Jau pati doma, ka tu noteikti mainīsi savu situāciju (kaut ne tieši šājā minūtē), palīdzēs savākties un sagaidīt pārmaiņas. Tev būs cerība, motivācija un domas būs aizņemtas ar risinājumu meklēšanu. Ja turpināsi savas gaitas ar pārliecību, ka tagad ir bezizeja un tu NEKO ar to nevari darīt, tad jau tā ir absolūta padošanās un kapitulēšana. Protams, slimība ņēms virsroku...
P.S. Es ļoti atvainojos tēmas autorei, ka te tā saruna ir novirzījusies! Bet varbūt lasot citus viedokļus un pārdomas, tas kaut kā palīdzēs izprast ko un kā mainīt savā dzīvē, lai nekas tāds vairs neatkārtotos.
11.05.2013 00:34 |
 
Reitings 4258
Reģ: 18.06.2012
Un tādas slimības nerodas vienas dienas laikā - nu nepamodīsies tu no rīta un pēkšņi "bāc!" depresija smagā formā ne no kā. (..) Tas pats parastais skumjais garastāvoklis, ja ar to neko nedarīsi, nepievērsīsi nekādu uzmanību tam, ilgstošā periodā var pārvērsties par depresiju. (..) Un tādas slimības nerodas vienas dienas laikā - nu nepamodīsies tu no rīta un pēkšņi "bāc!" depresija smagā formā ne no kā. Viss sākas pamazām, ar sīkumiem. Jā, piekritīšu, ka cilvēkam ir varbūt lielāka nosliece uz vienu vai otru slimību, tā saucamās vājās vietas, bet tāpat tas nenozīmē, ka tāpēc tā noteikti tevi piemeklēs. Tas pats parastais skumjais garastāvoklis, ja ar to neko nedarīsi, nepievērsīsi nekādu uzmanību tam, ilgstošā periodā var pārvērsties par depresiju.

Depresijai (un depresijas sākumam gan jau) ir raksturīgs tas, ka cilvēks negrib cīnīties, negrib neko, tur tev taisnība - viņš lielākoties nevis nevar, bet negrib. Tomēr to nevajag novelt uz cilvēka nolaidību, jo tā jau ir slimības pazīme. Un tas pašsaglabāšanās instinkts ir veseliem cilvēkiem, bet ar depresiju slimie nav veseli cilvēki.
11.05.2013 00:46 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Pievakare, nezinu, var jau būt, ka mana doma ir nepareiza, bet pašsaglabāšanās instinkts ir absolūti visiem! Jau sākot no embrija stadijas (varbūt pat šūnu līmenī). Bet mēs esam augsti attīstītas būtnes, nevis primitīvi radījumi, kuri balstās tikai uz instinktiem un esam apveltīti ar brīvu gribu, varam izvēlēties - gribam dzīvot un cīnīties, vai gribam padoties. Cilvēki, kuri sirgst ar depresiju - daļa izveseļojas, daļa izdara pašnāvību. Kāpēc? Jo izdara izvēli...
11.05.2013 00:58 |
 
Reitings 2304
Reģ: 06.12.2009
Neons, man tiešām nepatīk tas, ka tu savos izteikumos ļoti vispārini, it kā uzskatot, ka visi cilvēki ir ar vienādu temperamentu, piemēram par to apstākļu maiņu. Jo, ja nu tev ir grūti veidot jaunas pazīšanās? Ja nu tu esi introverts cilvēks, kam vispirms vajag saņemties kam tādam maziem solīšiem? Visi nevar skriet un darīt, ceru, ka tu to saproti. Un dažiem, kamēr tie mazie solīši tiek sperti, viss tikmēr slīd uz leju. Kad es biju šādā dzīves situācijā, nekāds pašsaglabāšanās instinkts man nebija ieslēdzies. Man bija ļoti, ļoti, ļooooti grūti kaut ko mainīt savā dzīvē jau pašā sākumā. Pie tam, reizēm tiešām vairākas problēmas uzklūp vienlaicīgi, vismaz man tā bija, jo man piemēram, visu pastiprināja pilnīgs atbalsta trūkums no tuvākajiem. Tieši tajā dzīves posmā man arī pārtrūka kontakti ar manu kādreiz labāko draudzeni, kas man bija kā māsa, un ja agrāk es varētu vismaz uz viņas pleca izraudāties, tad pēkšņi vairs nebija arī tā, un nē, tas nebija iemesls šī dzīves posma sākumam dzīvē, bet tas noteikti bija kā papildus piliens.
11.05.2013 01:09 |
 
Reitings 15
Reģ: 11.05.2013
http://pelninaudu.info/Sojec - iesaku arī Tev, tas nav grūti un ir diezgan ienesīgi ;)
11.05.2013 01:18 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Lou, es forumā nevaru nevispārināt, jo citādi šī saruna būs ļoti detalizēta un grāmatas biezuma, kamēr tiktu iztirzātas visas situācijas un visi argumenti. Te galvenais ir izteikt savu domu kopumā, lielos vilcienos. Diemžēl tā rezultātā daudz kas tiek pārprasts un nesaprasts, varbūt pat neprecīzi pateikts, bet nu savādāk te nav iespējams...
Manas pārdomas par tevis pateikto - ja cilvēks ir introverts, nepatīk veidot jaunas attiecības u.tml., tad taču pārmaiņas jāpielāgo sev, savam temperamentam. Es nesaku, ka tagad visiem jādara viss pēc vienas receptes. Es pati esmu intraverta. Patīk vientulība un noslēgtība. Ko es daru, kad man viss sakāpj? Ieslēdzos mājās un "izliekos par beigtu". :D Tāds ir mans aizsardzības mehānisms, tā es "dziedinu" sevi no emocionālas pārpules un stresa. Es necenšos par katru varīti visu izdarīt pāri saviem spēkiem, atrisināt visas pasaules problēmas, visiem palīdzēt, visu saprast. Citam varbūt tieši pretēji ir ar galvu jāmetās visādās izklaidēs, draugu kompānijās, hobijos un piedzīvojumos. Katram savs.
Galvenā doma ir - rīkoties. Lieliem vai maziem soļiem, bet rīkoties un nepadoties! Ok, tu tomēr ieslīgi dziļi problēmās, bet tu izķepurojies. Bet varēji tak izdarīt pašnāvību... Un gan jau arī, ja godīgi sev atzīsies, varēji vispār iztikt bez depresijas, ja vien laicīgi kaut ko mainītu.
11.05.2013 01:32 |
 
Reitings 2304
Reģ: 06.12.2009
Neons, es neuzskatu, ka tas ir mans nopelns tajā, ka es neizdarīju pašnāvību. Un paskaidrošu kā piemēru minot sirgšanu ar alkoholismu - ir taču cilvēki, kas arī tajā viegli iekrīt. Pat tikko pirmo reizi pamēģinot alkoholu tīņu gados. Kad es pagaršoju alkoholu 14 gadu vecumā, tad manī nekādu interesi neizraisīja, un neaizraisa tagad. Man nevajadzēja piepūlēties, lai ar to cīnītos, bet citiem vajag, un viņi nespēj šo procesu kontrolēt. Līdzīgi, manuprāt, ir ar pašnāvību. Mani no tās vienmēr kaut kas bloķēja. Var to saukt par kādu mazu cerības stariņu, jo nebiju es nekad TIK slima (ir taču cilvēki, kas burtiski guļ slimnīcas gultā un viņus baro ar zālēm, citi dzīvo dzīvi un no malas neviens nemana, ka viņiem ir slikti). Kāda izdara pašnāvību 14 gadu vecumā tiklīdz pamet pirmais puisis ar kuru bija kopā mēnesi. Un tāpat ir cilvēki, kam suicidālu domu nav bijis ne reizi dzīvē un viņi nekad nav bijuši pat tuvu depresijai.
Ja visi būtu vienādi un varētu ar to cīnīties vienkārši ejot un darot, nez vai būtu vajadzīgi psihoterapeiti. :) Ne velti tā ir vesela zinātne un depresija, kā noprotu, pat nav līdz galam izpētīta no visiem leņķiem.
11.05.2013 01:59 |
 
Reitings 1571
Reģ: 29.01.2009
Es vēl piemetināšu, ka ir cilvēki, kas neizjūt savu ķermeni, fizisko veselību TIK labi. Vieniem cilvēkiem sensorās sajūtas ir vājākas nekā citiem. Kā tu saki pašsaglabāšanās instinkts ir visiem, bet kādam tas var "ieslēgties" ar novēlošanos, kad slimība jau ir klāt. Tas ir tāpat kā, kad cilvēkiem slimības tiek atklātas jau vēlajās stadijās, lai arī pirms tam nekādu sūdzību nav bijis.
11.05.2013 02:15 |
 
10 gadi
Reitings 1002
Reģ: 24.09.2010
Visas tās, kuras apgalvo, ka VD ir vien zinātniski nosaukta personiskā izlaidība ir cilvēki 'man-par-visu-ir-SAVS-viedoklis'! Kāds barbarisms! Uzšķiriet enciklopēdiju, palasiet kādi mēdz būt centrālās nervu sistēmas traucējumi! Varbūt Alcheimers arī ir vien tāda kaprīze??? Tas, ka mūsdienās ir vairāk metožu kā diagnosticēt šo saslimšanu un daudziem šāda diagnoze tiek uzstādīta vēl nenozīmē, ka tas ir tikai kičš! Tāds laikmets, kas daudzus cilvēkus samaļ zem sava 'ātrāk-lētāk-efektīvāk' spiediena. Autorei- silts ieteikums aiziet pie psihoterapeita, kas praktizē nevis klasiskajā psihoanalīzē, bet psihoorganiskajā analizē (kur terapijā tiek iesaistīts ķermenis).
11.05.2013 05:05 |
 
Reitings 4343
Reģ: 01.10.2012
Cilvēki, kuri sirgst ar depresiju - daļa izveseļojas, daļa izdara pašnāvību. Kāpēc? Jo izdara izvēli...
Daži cilvēki, kas slimo r gripu, izveseļojas, daži - nomirst. Kāpēc? Jo dažiem slimība noris vieglākā, citiem - smagākā formā. Dažiem ir spēcīgāks organisms, daži ir vārguļi. Daži medicīnisko palīdzību saņem laikus un pietiekamā daudzumā - daži nē.

nerunāju par visām slimībām, bet par tām, par kurām bieži saka, ka ir "tikai galvā"
Jā, tā bieži saka. Tas nenozīmē, ka tās slimības, kas ir galvā, neietekmētu fizisko ķermeni! Un ļoti fiziskā veidā - ne jau cilvēki paliek slinki un izlaidīgi, un meklē attaisnojumus, bet gan organismā dažādās ķīmiskās vielas (kas nosaka, kā tas darbojas, funkcionē) ir nepareizos daudzumos, nepareizās proporcijās.

Jā, ir tas tikai galvā. Ir slimības pamatā cilvēka attieksme pret lietām viņam apkārt, un, lai atrisinātu problēmu, šī attieksme ir jāmaina. Bet cilvēki neprot tik labi ietekmēt paši savus psihiskos procesus, lai uzsistu knipi un viss mainītos!

ja godīgi sev atzīsies, varēji vispār iztikt bez depresijas, ja vien laicīgi kaut ko mainītu.
Tev nešķiet, ka tieši tādi cilvēki, kas kladzina, ka tās slimības patiesībā nav nopietnas, bieži ir iemesls, kāpēc saslimušie uzreiz nevēršas pie ārsta, iedomājas, ka gan jau paši tiks galā, un ielaiž tās slimības?
Un - nē, ir cilvēki, kas ar depresijām cīnās visu mūžu. Man rados ir sieviete, kam dēļ depresijas piešķirta invaliditāte. Pēc Tevis teiktā varētu domāt, ka ārsti stulbi, ne, ka tā piešķir invaliditāti dēļ iedomātas slimības, kas ir tikai dēļ attaisnojuma neko nedarīt, un patiesībā nav nekāda problēma.

palasiet kādi mēdz būt centrālās nervu sistēmas traucējumi! Varbūt Alcheimers arī ir vien tāda kaprīze?
+++
11.05.2013 08:04 |
 
Reitings 4343
Reģ: 01.10.2012
Un es nekādā gadījumā nesaku, ka visi, kas sevi sauc par veģetatīvās distonijas slimniekiem, tiešām nespētu tikt ar savu dzīvi galā un nepietēlotu savas kaites lielākas, nekā tās patiešām ir.
Kā jau teicu, slimības var noritēt gan vieglākā, gan smagākā formā.
Tev, neons, tā bijusi ļoti vieglā formā (un droši vien lielākajai daļai tā ir), bet tāpēc vien nevajag iedomāties, ka citiem tas nevarētu izrisīt smagas sekas.
Līdzīgi, kā ar bišu dzēlieniem - vairumam cilvēku nedaudz pasāp un viss ir ok, bet citiem tas var beigties daudz bēdīgāk.
11.05.2013 08:15 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits