Stress

Neklausies to pareizo, godīgo meitču komentāros. Ja dzīvē kautko ļot vēlies tad jāiet caur uguni un ūdeni lai dabūtu. Un ja tomēr neizdosies, vismaz zināsi, ka darīji visu kas tavos spēkos. Es par uzdrošināšanos.

Puisis drīzāk bija nevis dusmīgs, bet apjucis jo nezināja ko esat runājušas utt.

Savā ziņā piekrītu cormeum

Kad savam vīrietim pastāstu, ka ir sanācis pavadīt laiku kopā ar kādu citu puisi, viņš arī paliek nedaudz īgns. Kad jautāju, vai viņš man neuzticas, viņš saka, ka man ļoti uzticas. Viņš vienkārši nojauš, ko cits vīrietis no, pēc manām domām, šķietami nevainīgā kontakta sagaida. Pat, ja man tā šķiet vienkārši forša, draudzīga saruna vai laika pavadīšana, viņam nepatīkot apzināties, kā mani uzlūko tobrīd cits vīrietis, ko no manis vēlētos sagaidīt un kādas domas tam pa galvu rosās. Protams, ne jau jebkurā ikdienas situācijā, bet runājot par nedaudz specifiskākām situācijām. Jo vīrietis ir mednieks. Un viņam gluži vienkārši kļūstot riebīgi, iedomāties, ka kāds cits vīrietis mani uzlūko kā medījumu, ja reiz es jau esot "nomedīta". ;D

Tas tāpat, kā sieviete spēj redzēt cauri reizēm citai sievietei un viņas nolūkiem, kaut arī vīrietis neko neuztver un apgalvo, ka viņa vnk esot draudzīga, forša meitene.

womankind, neko nenosodu, neko neapšaubu. Daudz jau izsaka arī kā tā dejošana notiek. ;D Tā vairāk bija mana atbilde Kery, lai viņa vieglāk to priekš sevis izvērtētu. Man tāda situācija būtu nepatīkama, varbūt kādam tā nav.

Nu, piemēram, viņš ļoti sadusmojās, kad uzzināja, ka esmu bijusi klubā un dejojusi ar citiem. Viņš uzskata, ka tā ir krāpšana. Jūs arī tā uzskatāt?
Nē, mans tā neuzskata, viņš man uzticas.

Viņš teica, ka puiši nemēdz iet uz diskotēkām tāpat vien padejot (tas vairāk meitenēm raksturīgi).. viņi dejojot tomēr cer mājās atnest ''suvenīru''.

nu cammon...tas atkarīgs no konkrētā cilvēka nevis viņa dzimuma

Jo vīrietis ir mednieks. Un viņam gluži vienkārši kļūstot riebīgi, iedomāties, ka kāds cits vīrietis mani uzlūko kā medījumu, ja reiz es jau esot "nomedīta". ;D

Manējais uzskata tāpat.

Viņš teica, ka puiši nemēdz iet uz diskotēkām tāpat vien padejot (tas vairāk meitenēm raksturīgi).. viņi dejojot tomēr cer mājās atnest ''suvenīru''.

Tavs čoms spriež pēc savas un savu draugu pieredzes prizmas. Nu nav visi vienā maisā bāžami. Nav visi nepiepildīti savās attiecībās, ka pie pirmās izdevības, izejot ārpus mājas, meklē "suvenīrus". Nu nav tā!

Womankind, es jau neteicu, ka VISI ir tādi.. Bet pieļauju, ka tā ir diezgan liela daļa .. Savulaik bieži apmeklēju klubiņus.. un parasti bez dejošanas vai kokteiļu pirkšanas vienmēr sekoja mājieni vai konkrēti piedāvājumi :)

Toreiz ar draudzenēm pat izvērsu diskusiju.. nu kur palikuši ir puiši, ar kuriem vienkārši var patīkami komunicēt kā ar ''draudzenītēm'' :)

Nu, tā padomājot, es saprotu, ka viņam tas ir nepatīkami. Bet es tiešām negaidīju tādu reakciju.

Par dejošanu ir tā - ja vīrietis redz, ka sieviete nav no tām, kas karās kaklā citiem, ir ar stipru raksturu un ir pārliecināts, ka seksuālajā dzīvē sieviete ir apmierināta un nemeklē fizisku kontaktu, tad tādai uzticēties var un nav problēma atlaist tusēt. Pat, ja viņa paflirtē ar pretējo dzimumu un parunājas, nekas slikts nenotiks.

Tomēr, ja sieviete ir vāja rakstura, kurai ir problēmas ar alkohola mēru un adekvātu rīcību tā iespaidā .. tādu es nekad vienu nelaistu tusēt, kaut arī pati par sevi viņa būtu ļoti laba visās citās jomās.

Es tā tīri no sava skatu punkta .. un vēl ļoti nepatīkami ir iedomāties, ka uz manu sievieti skatās kārām acīm ar domu "nokoļīt", bet, kamēr es pats to neredzu un spēju uzticēties savai sievietei, tikmēr problēmas ir tik, cik manā galvā .. jo zinu, kad viņa atgriezīsies pie manis, apskaus mani un būs priecīga atrasties manās skavās nevis kaut kāda random pussadzērušās sejas ..

Esmu pat novērojis, ka pēc šādiem tusiņiem sievietes kļūst mīļākas un vairāk novērtē savu tagadējo vīrieti, jo redz, kas apkārt darās ..

un vēl ļoti nepatīkami ir iedomāties, ka uz manu sievieti skatās kārām acīm ar domu "nokoļīt" šo mans ar saka, bet viņš to neredz kā citi kāru aci mani pēta vai dejojot netīšām pieskaras mugurai, rokām :] Viņš man uzticas un viņš to drīkst darīt, tāpat zinu, ka viņš ir labākais un citu man nevajag.:]

Jo vīrietis ir mednieks. Un viņam gluži vienkārši kļūstot riebīgi, iedomāties, ka kāds cits vīrietis mani uzlūko kā medījumu, ja reiz es jau esot "nomedīta". ;D


Manējais uzskata tāpat.

Gan sievites, gan vīrieši ir tādi... nav tikai no dzimuma atkarīgs...

NERVOSTRONG

Kery, vīrietis droši vien nevēlas tikt sāpināts un piesargās. Ir cilvēki, kas, lai sevi nesāpinātu, izvēlas ātrāk visu pātraukt un labāk neradīt arī otram liekas problēmas ar savu greizsirdību, šaubām utt.
Nu ja jau Tev ir TIK svarīgas šīs attiecības un viņam tas tik svarīgi, nu neej uz tiem klubiem dejot ar citiem puišiem nākamreiz. :)

goldeņfish, varbūt ir arī tādas sievietes, varbūt pati ar tāda agrāk esmu jutusies sava zodiaka, asinsgrupas utt dēļ. Bet man labāk tomēr patīk doma, ka vīrietis ir mednieks un medī (sieviete var būt arī viltīgs medījums), nevis slinki guļ zemē kā slazds un gaida, kad medījums pats atnāks un uzkāps virsū. Tā man liekas nedaudz sagrozīta pasaules kārtība. Vai arī jaunā laikmeta īpatnība.

Ja vīrietim un sievietei ir dažādi priekšstati par attiecību modeļiem - tad tas ir jāizrunā un jāmeklē kompromiss, nevis jādara spītīgi pa savam.
Ja vīrietim nav pieņemami, ka tu viena ej pa klubiem, tad kāpēc tas būtu jāturpina darīt (cik saprotu vēl pa kluso)?
Ir cilvēki, kam nepatīk otrās pusītes ne sarakstes (pat neitrālas), ne dejošana, ne liela draudzēšanās ar pretējo dzimumu. Tas ir jārespektē!
Ja attiecību modeļi izrādās diametrāli pretēji un nav pieņemami pat kompromisi - nu tad atliek vien izšķirties un meklēt kādu, kura dzīves uzskati vairāk atbilst tavām interesēm. Un tā puņķošanās par to, ka viņš ir ideāls, es nevau bez viņa dzīvot, viņš ir viss, ko man jebkad vajadzēja u.tml. ir pupu mizas - tukša ilūzija! Ja nevarat atrast saskares punktus attiecībās, tad kas vispār jūs var saistīt?...

Nu viņš zina, ka es biju vienreiz klubā, bet tad mēs bijām pašķīrušies un viņam nebija TĀDA reakcija. Otrā reizē mēs bijām kopā, nebija tā, ka no viņa slēptu, ka iešu, vienkārši nesanāca pateikt. Un tad otrā dienā izstāstīju, ka biju un tad sākās tracis.
Nu ja pēc šī visa vēl būsim kopā, tad jau uz klubiem neiešu, ja viņam tas nepatīk. Varu iztikt.

manējam arī nepatīk ja es eju, tapēc neeju vai arī ejam kopā :)

Kery, man radies priekštats, ka jūs vispār viens otru tā pa īstam nepazīstat! Neatceros vai tu minēji cik ilgi jau esat kopā, bet tas, ko tu apraksti neliecina par ilgstošām pāra attiecībām. Iedomājies kā tas man no malas izklausās - tev ir puisis (vistuvākais cilvēks, tavs labākais draugs, tava mīlestība), bet tu pat nepasaki viņam par saviem plāniem iet izklaidēties uz klubu. Nu nav tas gluži tas pats, kas līdz veikalam aizskriet... Mūsdienu tehnoloģiju pasaulē pastāv tāda lieta kā mobilais telefons un pat, ja neesat satikušies, var tak sms aizsūtīt. Tāpēc tāds attaisnojums, ka nesanāca pateikt, ir dīvains.
Jūs vispār esat apsprieduši, ko katrs sagaidāt no attiecībām?

Nu nav mums diemžēl ļoti tuvas un harmoniskas attiecības. Un mēs nedzīvojam kopā, tāpēc sanāca tā, ka viņš nezināja, ka taisos iet uz klubu.

oj. mēs ar savējo bijām viens otram pirmie. attiecības vienā mirklī varēja būt tādas, it kā būtu 7. debesīs, otrā mirklī tādas, it kā būtu ellē. manējam ir īpaši tuvas attiecības ar saviem tuviniekiem, taču man - nē. esam spēruši zemes gaisā, spļāvuši zibeņus viens uz otru, pēc tam skrējuši mājās raudāt. es raudāju viena, bet viņš visus pārdzīvojumus mēdza uzticēt tuviniekiem. viņa māte un tēvs vienmēr bijuši mīļi pret mani, attieksme tiešām bija ideāla, t.i., dēls pats varēja izvēlēties, kuru grib sev blakus, vienmēr atbalstīs, taču no māsu un brāļu puses bija elle, jo viss, ko viņi redzēja, kā brālis nāk uz māju un spilvenā raud, bet neredzēja visu situāciju kopumā. man bija jāklausās tik sāpīgi vārdi, tika pat mani tuvinieki iesaistīti, pat uzstāts, lai beidzu tikties, tiku nicināta, pazemota. es visu to noriju. jā, esmu gājusi skaidrot situāciju, skatījusies acīs tiem cilvēkiem. esmu sapratusi, ka tuvinieku iejaukšana attiecībās ir pēdējais, ko vajadzētu darīt. labi, ja nav neviens, kam uzticēt savas privātās dzīves nianses - stāsti, bet, ja tas cilvēks, kuram tas tiek uzticēts, savu attieksmi, domas nespēj turēt sevī, tad piedodiet, es pat neiesaistos tajā murgā. pēc visa tā - mums bija nolikts skaidrs un tiešs ultimāts - nerunāt apkārt par mūsu problēmām. sapratu, ka viss, ko darīšu, būs tikai mūsu attiecību labā, nevis, lai kādam citam no malas izpatiktu, lai arī kāda attieksme no tuviniekiem nāktu, cieņa pret viņiem, pat, ja tā ir vienpusēja un noteikums, lai neviens nejaucas mūsu attiecībās. tas ir tas viss, ko es varu darīt. līst uz vēdera, lūgt piedošanu par to, ka mums ir strīdi - nekad vairs.