Vardarbība skolā

Man, piemēram, māsai bija kursā meitene, kurai ļooti patika runāt, bija cilvēki, kas par to viņu apsmēja (pieauguši cilvēki skaitās), bet ne visi, bija tādi, kas tāpat ar viņu komunicēja. Iedomājaties, apsmiet kādu tikai tāpēc, ka daudz runā!

meitene uztaisīja pašnāvību, iespējams, ne tā iemesla dēļ, bet pēc tam daudzi mēģināja uzvelt vainu sev, vismaz sirdsapziņa viņiem nostrādāja, visticamāk, ka nākamreiz pirms smieties, pdomās !

Esmu bijusi abās pusēs.
Atstumto galā nonācu līdzīgas situācijas kā Marta dēļ. Labi mācījos un norakstīt devu tikai tiem, kas, manuprāt, to bija pelnījuši - kā jau arī Marta teica, kāpēc jādod norakstīt cilvēkam, kas dienu iepriekš ir aizvainojis? Tā kā dzīvoju diezgan tālu no skolas, tad transporta problēmu dēļ un tāpēc, ka mājās bija jāstrādā, negāju kopā ar klasesbiedrenēm "tusēt" un uz "disenēm". Tāpat arī nelietoju alkoholu, nesmēķēju (kas tolaik skaitījās "kruti"). Arī pēc rakstura biju klusa (ko daudzi uzskatīja par iedomību). Kopumā man ar klasesbiedrenēm nebija par ko runāt un viņas mani uztvēra kā atšķirīgu. Ar puišiem sapratos diezgan labi dīvainā kārtā.
Otrā galējībā nonācu, kad mainīju skolu un nokļuvu citā pilsētā. Dzīvoju kojās, ļoti strauji mainījās raksturs, iepazinu arī jauniešu dzīves pārējās puses, iemācījos savas intereses nostādīt vienā līmenī ar citu interesēm. Ar apkārtējiem sapratos labi. Tad arī radās situācijas, kad sanāca mazliet nodarīt pāri citiem. Nebiju ļaunā maita, kas citus apceļ sava prieka pēc, bet bija cilvēki, kas ilgtermiņā ar savu uzvedību kaitināja tik ļoti, ka gluži vienkārši reizēm zaudēju savaldību un kuat ko "uzbraucu". Protams, ar šī laika smadzenēm tas neliekas pareizi, bet tolaik savādāk nepratu. Un piekrītu, ka apceļamie savā ziņā izsauc uguni uz sevi. Acīmredzot arī es pati kādreiz kaut ko darīju nepareizi.

Pati kā jau minēju iekļuvu klases krutāko bērnu "melnajā sarakstā", un tikai tādēļ, ka runāju, domāju un izturējos ne-tā-kā-viņi-grib.

Fire_fly, bet lūk, mans novērojums, ka tajos "melnajos sarakstos" iekļūst tie, kas tiešām uzvedās dīvaini! Un ne jau tai labākā nozīmē... Mūsu klasē arī bija viens riktīgs upuris. Pat mani viņš mēdza sadusmot, lai gan es pārsvarā biju tā, kura (ja galīgi gāja par traku no "kruto"puses) viņu aizstāvēju.
Viena lieta, ja tu esi dīvains un dzīvo savā pasaulītē un nevienam netraucē - tādus reti kad aiztiek, parasti tādus vnk ignorē. Cita lieta, kad ar savu nestandarta uzvedību tiek traucēti citi un tiek uzstājīgi parādīts, ka, lūk, esmu frīks un priecājos par to. Mums klasē šis konkrētais puisis-upuris mūždien pļāpāja (arī pats ar sevi), kiķināja, atraugājās, ēda puņķus, purksķināja, varēja pēkšņi skaļi sāks brēkt, iejaukties sarunā ne pa ķeksi, kurā nemaz nepiedalījās, māžoties ar ēdienu ēdnīcā un visādas citādas dīvainības viņam bija. Tāds riktīgs jampampinš. Jā, viņu apsmēja un ņirgājās. Bieži vien tas itkā sākās kā joks, kurā viņš itkā labprāt iesaistījās ar savām tizlībām, bet beigās beidzās viss ar asarām un dažreiz pat ar fiziskām traumām. Tāda kā ķēdes reakcija, viņš izstrādā kaut ko tizlu - parādās pretreakcija - viņš turpina vēl tizlāk - un pretreakcija savukārt kļūst skarbāka - viņš tik turpina - un viņi arī turpina...
Vēlāk viņš nomainīja skolu un arī uzvedību un pats brīnījās, ka citi viņu sāka uztvert normāli!
Puisis normāls un simpātisks, bet tā uzvedība bija... Un es nemaz nebrīnos, ka lielākā un neiecietīgākā sabiedrības daļa nevēlas tādus paciest, izsmej un ņirgājas! Viņi paši lien un bāžas ar savu "nestandartumu" virsū.
Tāds neliels mans novērojums...

Cita lieta, kad ar savu nestandarta uzvedību tiek traucēti citi un tiek uzstājīgi parādīts, ka, lūk, esmu frīks un priecājos par to.

Protams ka tas nav pieņemami, un es negāju pret viņiem ar šādu attieksmi. Es vienkārši nevarēju stāvēt malā un klusēt, kad kādu citu bez iemesla(vismaz tā man toreiz likās) apcēla. Un vēl tas ka nepiekritu viņu viedoklim, un bieži vien iesaistījos strīdos un pat kautiņos(tas gan nebija pareizi)