kaapeec atkal uznjeemeeji tiek pataisiiti par vainiigajiem visaas pasaules beedaas? Kaa jau ieprieksh te tiku mineejusi gan es, gan citas, vaina ir visas latvieshu sabiedriibas domaashanaa. Visaa - domaaju gan uznjeemeejus, gan straadniekus, nevis tikai kaadu vienu cilveeku grupu (tikai nevajag braukt virsuu, ka aizstaavu uznjeemeejus un nolieku visus paareejos. Taa nav!)
Ljoti daudzi cilveeki arii ne no uznjeemeeju vidus brauc ar shikaam mashiinaam, kaut reaali vinju paareejais dziivesveids liecina, ka vinji to nespeej atljauties. Tepat Cosmo nesen bija diskusija, kur meitene prasiija ieteikumus, kaadu mashiinu pirkt kaa savu pirmo. Izskaneeja viedoklis, ka ar tik prastaam mashiinaam buutu kauns raadiities un labaak tad iet ar kaajaam. Ja shaada ir daljas (protams, nesaku, ka visi taa teica tajaa diskusijaa vai ka visi taa domaa) "parastaas" sabiedriibas domaashana, tad kaapeec, lai uznjeemeeji, kas arii naak no shiis pashas sabiedriibas un kuriem pie tam pat ir briivi liidzeklji, domaatu citaadaak?
______________________________________________________________
Visu diskusiju nelasīju, bet izskatās, ka atkal esam nonākuši nelielā strupceļā sakarā ar to, ka mūsu sabiedrībai ir nepieciešams rakstisks vai mutisks izlīgums. Darba ņēmēji uzņemas saistības nezagt (ne sev nepiederošas materiālās vērtības, ne darba laiku), godīgi un ar atdevi strādāt, bet uzņēmēji apņemas vismaz pret savējiem neizturēties kā pret vergiem un nodrošināt katram, kuru pieņem darbā vismaz stingri noteiktu minimālo iztikas grozu. Nu, teiksim, Pievakare kā topošā juriste uzliek uz papīra sarakstu ar lietām, kuras pēc viņas domām ir darba ņēmējam absolūti nepieciešamas un kuras viņasprāt 8 stundu darba dienas un 5 dienu darba nedēļas gadījumā darba devējam ir jāvar nodrošināt darba algas izskatā. Tad uzņēmējs, pieņemot cilvēku darbā, saka nākošajam darbiniekam: "Es darba algas noteikšanā vados pēc Pievakares sistēmas, t.i., - nodrošinu tev to, to un to kā minimumu, saskaņā ar kuru tev ir jāvar izdzīvot." Viss ir skaidrs. Uzņēmējs nepārmaksā par darbaspēku, darba devējs ir ar zināmu drošības sajūtu par to, ko dzīvē var atļauties. Pēc pusgada Melns izstrādā citu sistēmu, kur klāt vēl "piesper" naudu izklaidei katrā otrajā nedēļas nogalē. Tagad ir divas sistēmas. Uzņēmējs var katram darbiniekam piemērot to, kuru uzskata par piemērotāko. Skan drošī vien diezgan dīvaini, bet, manuprāt, tas ir viens no variantiem, kā panākt to, lai nebūtu vairs pamata svaidīties apvainojumiem.