Esmu studente, strādāju pa vakariem un nopelnu 200 LVL uz papīra. Dzīvoju kopmītnēs, finansiāli no vecākiem ne santīma neprasu un neņemu, jo viņiem nav ko iedot.
Tā kā mani medikamenti izmaksā dārgi, tad neesmu izgājusi sabiedrībā jau kādu gadu, (t.i. kino, klubi, kafējnīcas, tusiņi). Bet dzīve ar to nebeidzas, redz, internets ir, dators ir, badā neesmu, studēju, cīnos. Tieši pēc vidusskolas beigšanas radinieki zvanījās un prasīja vai braukšu uz UK. Neaizbraucu, jo zinu, ka pazaudētu vienu gadu strādājot tur. Jā, varbūt nopelnītu labu summu, bet, tas momentāli tiktu iztērēts. Piemēram, vecāku mājas jumta renovēšana.. Bet vajadzības ar to nebeidzas un laiks iet uz priekšu. Paliku šeit, studēt jurisprudenci (jo vēlējos to kopš bērnības un uzspļāvu uz pārprodukciju). Tagad mēģinu kaut kā dzīvot, strādājot virsstundas par kurām stundas likme nepalielinās. Varētu iet sūdzēties, bet, tad, iespējams, pasūtītu 3 mājas tālāk meklēt citu darbu. ņemot vērā, ka strādāju parādu piedziņā.
No vienas puses, 20 gadi un strādāju kā traka, nav brīva laika izklaidēm, nav labu atmiņu ko atcerēties, bet, no otras puses, labāk iegūt pieredzi un netaisīt vecākiem galvassāpes, un atzīstu, ka ar manu pieredzi šie 200 LVL (bruto) ir adekvāti.
Dažreiz ir vērts cīnīties, mēģināt, nevis mukt projām. Protams to neattiecinu uz ģimenēm, kurām ir jāpabaro bērni, ko par 200 LVL ir praktiski neiespējami izdarīt.