Celties pēc kritiena jeb pozitīva pieredze.

Domāju, ka tas pāries. Nezinu gan, kā Tev ar finansiālo situāciju, bet varbūt ir vērts aiziet pie psihologa, kas palīdzētu Tev ātrāk ar to visu tikt galā?

Zaptesburka

Ar finansēm man viss ir ok.Dzīvojam labi.Vismaz par to nav galva jālauza.
Ir tā, ka pašā sākumā nešaubīgi gribēju iet pie psihoterapeita, bet tad sapratu, ka pati tikšu galā, vismaz mēģināšu un paldies dievam, esmu pietiekami pozitīvs cilvēks, lai sapņotu par ko labu.Šobrīd vienkārši ir kaut kāda stulba stadija, kad ir vienkārši bailes.Varbūt ta no nezināmā, nezinu.Ir bail saprast, ka tam otram cilvēkam vairs neesmu nekas, tukša vieta (protams, bērnus mīl un rūpējas, lai cik labi vai sikti sanāk).Bet tā sajūta, ka tā otra ir viss, kaut gan tikko taču es tāda biju.Nu, labi, tas arī štrunts.Samīlējies un lai jau.Uzvedās, kā tipisks vīrietis.Bet gribas dzirdēt, ka viss būs labi, ka nevajag baidīties.Nu tā kaut kā.:)

Par psihologu.Nezinu.Viss jau mūsu galvās, gribu tikt galā pati ar savām sajūtām.Vismaz ceru, ka man sanāks.Noteikti iemīlēšanās arī būs mans psihologs.:)Man vajag iedvesmu.Jo pirms tam kaut kā neiedziļinājos, kas notiek apkārt, likās, ka ar mani!Ar mani NEKAD.Cik naivi.Tāpēc tagad meklēju informāciju, ka tas nav nekas ārkārtējs.Ka sajūtas būs labas.

Es noteikti nebūšu tā, kas teiks, kāds viņš nelietis, nabaga tu, gan jau tu sastapsi īsto un visi dzīvos laimīgi.

Pirmkārt, ir jāsaprot, ka tavs partneris ir tavs atspulgs. Un viņš dara tieši to, ko tu viņam "liec" (arī piekrāpt tevi). Iespējams, tev negatīva karma attiecību jomā. Tikai tad, kad būsi mainījusi savu apziņu uz labu, notiks arī labāki notikumi tavā dzīvē.

Es ieteiktu noteikti nevainot partneri un neturēt ļaunu uz viņu. Ja vari, izrunājies ar viņu, palūdz piedošanu (pat ja tev liekas, ka nav par ko), negaidot nekādu atvainošanos pretī. Jo jāprot arī pareizi izšķirties, pretējā gadījumā nākamās attiecības sāksies turpat, kur beidzās iepriekšējās.

Saki, ka gribi pati ar savām izjūtām tikt galā, tāpēc neej pie psihologa... Bet ne jau psiholog Tavā vietā tad ar to tiktu galā. Tāpat jau Tu pati sakārtotu avas jūtas. Viņš tikai palīdzētu, uzvedinātu paskatīties uz visu savādāk, atrast tajā visā aspektus, ko pati varbūt neiedomājies.
Es tagad negribu Tevi pārliecināt, lai ej pie psihologa, droši vien Tev tāpat izdosies tikt galā ar tām bailēm un negatīvajām izjūtām, tikai tas prasīs nedaudz vairāk laika.

Chanely

Uijj, nemaz nevajag teikt par to nelieti utt.Tas nav mans mērķis.:)Man vairāk uztrauc tieši baiļu sajūta no dzīves.Vai par to ir ko teikt kādam.

Piekrītu Tev pilnīgi visam, ko raksti, varbūt, tiešām, man jautājums "kāpēc?" stāstā nebija vajadzīgs, lieks.Tas tā.Un tieši to visu es arī gribu, lai labi notikumi manā apziņā rosina labus notikumus.Bet kas traucē? Tieši bailes no nezināmā.Es negribu baidīties, bet katru rītu mostoties ir atkal tā sajūta.Kas tas ir?Man Ir labi arī pašai ar sevi, ar bērniem, bet kaut kas tomēr traucē ik pa brīdim un tieši no tā vēlos tikt vaļā.

Par to ļauno prātu.Nu ar to vēl man jāstrādā dikti un ilgi un zinu, ka noteikti spēšu piedot.Noteikti.Bet tas aizvainojums, pazemojums mani bremzē.T

Bet paldies Tev par atgādinājumu.

Man jau liekas, ka ar Tavu pozitīvo attieksmi nemaz "slikti" nav iespējams! Es pats esmu neglābjams optimists, tāpēc arī tā saku:) Gadās gan melnāki brīži dzīvē, bet mākonim taču vienmēr var atrast zelta maliņu!
Smelies enerģiju no apkārtējiem .. saviem burvīgajiem bērniem, gan jau kāds rada gabals arī ir tuvs un atbalsta .. var būt ir kāds labs draugs .. Galvenais - Tu neesi viena! Un tas jau dod spēku un aizdzen bailes.
Bet, ja tā tieši saka, Tev nav tāda "opcija" kā baidīties! Laiks nestāv uz vietas .. jāturpina dzīvot tik labi, cik nu iespējams :)

Es parasti pēc attiecībām saku sev:"Paturi sirdī labo un aizmirsti slikto, piedod un skaties uz priekšu" .. pagaidām strādā:)

Zaptesburka

Zini, kā ir.Teorētiski es varu būt laimīga arī šobrīd, mācīties no kļūdām, izprast visu, nebaidīties ne no kā un aiziet!Bet te vairāk ir mans ego, ko mācos savaldīt.Tāpēc pieļauju, ka psihologs man atgādinās visu to pašu, ko teorētiski zinu, bet kā ar praksi?Man tas jādara tāpat pašai.Ko arī cenšos šobrīd.Nē, nu, ja man nāks panikas lēkmes, tad gan pieļauju domu apmeklēt psihologu, bet domāju, ka līdz tam nenonākšu.Ceru.Ir jau pagājis pietiekams laiks.Tagad vienkārši gribu iedvesmu, lai nav bail.:)

Chanely

Es ieteiktu noteikti nevainot partneri un neturēt ļaunu uz viņu. Ja vari, izrunājies ar viņu, palūdz piedošanu (pat ja tev liekas, ka nav par ko), negaidot nekādu atvainošanos pretī. Jo jāprot arī pareizi izšķirties, pretējā gadījumā nākamās attiecības sāksies turpat, kur beidzās iepriekšējās


Ehhh, kā es to gribu.Jūs pat nevarat iedomāties.
Stulbais ego.Bet, laikam, jau pati iešu vēl lielākās auzās, ja turpināšu turēties pie viņa/ego, ne?
Paldies vēlreiz par atgādinājumu.Jo ir tā.Vienu dienu esmu gatava piedot, būt laba pret viņu utt.Bet jau nākamajā mirklī, kad iedomājos to abu nodevību, mans ego atkal ņem virsroku.Kā lai ar šo pastrādā?Respektīvi vienmēr jāatceras, ka nebūs man vietas nekam jaunam, ja nepalaidīšu un turēties pie tā kā pie moto visu laiku?Es pilnīgi un galīgi apzinos, ka nevēlos būt upuris šajā visā, gribu pati būt savas dzīves pavēlniece.Un tad, nu, laikam, man ir jāsaprot, ka atbilde uz visu ir piedošana.Bet, ja reāli sirdī neesmu tam vēl gatava, tad ko?Neko arī nesagaidīšu labu?:/

^^
Viss pareizi.

Nez kāpēc, bet mani šis stāsts nemaz neizbrīnīja, pēdējā laikā bieži nākas noskatīties uz to, ka sabiedrība ir zaudējusi jebkādas morālās un ētikas normas, nav vairs ģimenisko vērtību, nekā, tikai tukša dziņa pēc naudas, slavas un kaisles.. Diemžēl! OK, piekrītu, ja būtu viens divi tādi gadījumi, tad vēl varētu runāt par to, ka nu vienkārši nesanāca, nav piemēroti viens otram, bet tagad tas ir katrā otrajā gimenē, attiecībās.
Par tevi SaulesStarss - apsveicu, ka spēj tam pieiet TIK loģiski un mierīgi, saproti, ka vaina nav tikai vīrietī vai viņa jaunajā mīlestībā, bet meklē akmeni arī savā dārzā. Tas vien jau ir medaļas vērts, jo parasti jau viss tiek traktēts tā - ak tā maita aizvilka manu nabaga vīrieti un viņs nabadziņs (lasīt - lupata) nenoturējās un aizskrēja līdzi. Tu stāvi pāri tām čīkstētājām - vismaz tā no Tevi teiktā izklausās!

Zini, man ir gadījies tikt ierautai tādā kaisles viesulī, arī uz mana ceļa pagadījās vīrietis, precēts, bērnu tēvs... Bija mums īss, bet ļoti laimīgs periods, bet tad kad taureņi snauduļoja, man atvērās veselais saprāts un es to izbeidzu. Traki sāpīgi bija, jo tāda mīlestība man vēl otrreiz nav gadījusies, un diez vai gadīsies, bet es aizgāju ar smaidu uz lūpām, ieskaidrojot viņam, ka es biju tikai kā atgādinājums, kurš viņam atgādināja, ka patiesībā ir burvīgs ģimenes cilvēks! Es aizgāju ar smaidu uz lūpām un asiņojošu sirdi, bet tomēr, lai arī tagad vēl pēc ntajiem gadiem ļoti ļoti sāp, ne mirkli neesmu nožēlojusi savu izvēli. Kā viņiem ir tagad - es nezinu, izvēlos nezināt, lai atkal nepamodinātu sevī to mīlas taureni, kas aiznes mani laimē, bet citus nelaimē!

Nu, re, jūs mani iedvesmojat!:) Atmetu ego un izdarīju mazu, bet labu darbiņu.

Varbūt tas palīdzēs cīnīties ar bailēm no lielā nezināmā.

Jāa, izskatās, ka tev ir ļoti muskuļots ego :) Dauzīt tevi tiešām dauzīs daudz, kamēr jau apskaldīs to tavu ego. Tāpēc labāk dari to pati. Jāmēģina izģērbties pilnīgi kailai, jānovelk visi aizvainojumi, rūgtumi, dusmas utt. Tā teikt - te nu es esmu, kaila, bez nekā lieka, gatava sākt visu no jauna, esmu sapratusi savas attiecību kļūdas, turpmāk darīšu visu pēc savas labākas sirdsapziņas.

Cik tad laiks ir pagājis ?

Man liekas, ka mēģini aibēgt no sāvām sajūtām un bailes neizgaisīs, ja nepiedosi nodarīto pāridarījumu! Un tas nenotiek ātri !

Nekad nevar paredzēt kādas būs nākamās attiecības, lai arī kāda būtu mācība no iepriekšējām reizēm mēs kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.

Tā ir milzīga nodevība un vēl divi bērni... Idiots!!!

Palasi V.Siņeļņikova grāmatu ''Izproti savu slimību'', grāmatas pirmā daļa dos tev to - nebaidīties. Daudz ko sapratīsi un ja strādāsi ar sevi viss būs labi.

Chanely

Jāa, izskatās, ka tev ir ļoti muskuļots ego Dauzīt tevi tiešām dauzīs daudz, kamēr jau apskaldīs to tavu ego. Tāpēc labāk dari to pati. Jāmēģina izģērbties pilnīgi kailai, jānovelk visi aizvainojumi, rūgtumi, dusmas utt. Tā teikt - te nu es esmu, kaila, bez nekā lieka, gatava sākt visu no jauna, esmu sapratusi savas attiecību kļūdas, turpmāk darīšu visu pēc savas labākas sirdsapziņas.

O, jā, mana sāpe un problēma nr.1
Fantastiski māki uzrakstīt.Iedvesmojoši!

Statistikaa

8 mēneši kopš tās dienas, 4 kopš aizgāja.
Nu jā, jāstrādā pie sevis, pie piedošanas mākslas.Es ļoti ceru, ka man izdosies.Ļoti.
Par tiem grābekļiem.Nu, tas jau gan atkarīgs no paša, ja vien ļoti labi redz un saprot, kādas kļūdas bijušas, vai tad darīsi atkal to pašu?Nedomāju.Tad tas atkarīgs, vai saprati, kāpēc.Protams, varbūt, gudri runāju, jo pašai nav vēl citu attiecību pieredzes, bet es tomēr paskatījos uz sevi no malas un es tā vairs negribētu.Nu nez, tad jau redzēs.

Idiots!
Tas bija sirsnīgi, no visas sirds.:D Ir ir, bet nu mācos pie tā, ka nedrīkstu būt sodītājs.Ne man to darīt.

Pumare

Paldies.Tieši šī daļa man nav.Jāpameklē pa draugiem.

Misssss
Tā pēdējā daļa gan man nepatika, droši vien nojaut kāpēc...Bet, nu paldies par viedokli.Es jau arī neba uzreiz visu tik pozitīvi, tikai ar laiku sāku izprast, skatīties uz lietām savādāk, strādāju ar sevi, bet vēl tāls ceļš ejams...

Dzīve neapstājas. Un kā pati nesen apjautu, dzīvē nekas nenotiek tāpat vien un viss notiek uz labu. Esi ieguvusi pieredzi un daudz ko mācijusies noteikti, kā arī bez šī vīrieša nebūtu tādi bērni kādi ir tagad, kurus noteikti ļoti mīli! Cilvēki nāk un iet. Protams, jāpaiet kādam laikam, lai nomierinātos un aprastu ar visu kas notiek, bet viss būs kārtībā, to jau var just, ka esi pozitīvs cilvēks un tiksi tam pāri! Lai izdodas!

Laily*

Paldies par komentāru.Tā tas ir, jā.Cenšos kā vien māku.Un arī es ceru, ka pavisam drīz viss nostāsies savās vietās un tā baiļu sajūta izzudīs bez pēdām.:)Paldies par laba vēlējumiem!:)

Esmu sapratusi vienu - kamēr tu cilvēkiem nepiedod, tev pašai arī neies. šķiet, ka to var tulkot arī kā karmu. tev jau nav ar bērna tēvu tagad jākļūst par labākajiem draugiem, bet piedod viņam kaut domās. negāni viņu pie sevis katru reizi, kad ieraugi uz ielas. ļauj tikties ar bērniem, lai arī bieži vien sievietes to liedz. galu galā arī tev kādreiz būs cits vīrietis, un ko tad tu darītu, ja bērnu tēvs pateiktu, zini, es nevēlos, lai tas vīrietis uzturētos manu bērnu tuvumā.
vēl viena lieta tev ir jāsaprot- tas, ka viņš tagad mīl citu, nenozīmē, ka viņš tevi nekad nav mīlējis. reizēm jūtas cilvēkiem pāriet, reizēm mēs pāši izdarām tā, lai tas notiktu. varbūt tu neveltīji bijušajam pietiekoši uzmanības vai tieši otrādi - par daudz veltīji viņam to? vārbūt piekasījies par sīkumiem, varbūt kļuvi nevērīga, varbūt jums pazuda seksuālā dzīve?tās ir tās tipiskākās kļūdas. cilvēks, kas tik daudz gauds nodzīvo kopā, neiemīlas tā vnk citā cilvēkā. kkas ir zudis. tev vairs nav jēgas vainot sevi vai viņu, bet ir jāsaprot, kas nogalināja jūsu attiecības. varbūt jūs vnk nebijāt radīti pārāk ilgai kopdzīvei viens ar otru?varbūt nemitīgi kašķi, strīda, pārmešanas to visu sabeidza?
bieži vien pat pārāk laba attieksme un rīcība izjauc attiecības, kad vīrietis vairs nejūtas vīrietis? esmu pati piedzīvojusi gan to, gan to. kad es sapratu savas kļūdas un piedevu tiem puišiem (kaut domās, bet patiesi), es sāku redzēt cilvēkus pavisam savādāk un man atvērās acis un ieraudzīju vīrieti, kas man bija faktiski blakus. un viņš mani arī.
ar bailēm ir tā, ka tev ir jāsaprot, ka tu esi pieaugusi sieviete un ka vari turpināt dzīvot tāpat kā līdz šim. nu kas tev var noiet greizi bez tā bijušā vīrieša? spuldzīte izdegtu?skapītis saplīstu?nu pasauc kaut tēti, lai skapīti salabo, bet spuldzīti jau ieskrūvētu pati. tagad tev ir īstais laks saprast, ka, esot attiecībās, nevar balstīties tikai uz otru. tu arī es personība, ar savām vēlmēm un gribu. tagad tu vari īstenot savus sapņus, no kuriem varbūt iepriekš baidījies, ka vīrietis neļaus, smiesies vai vēl nez kas. nedrīkst attiecībās dzīvot tikai otram cilvēkam. tieši tādēļ, pat, dzīvojot ar kādu kopā, reti vai bieži, bet ir jāatrod laiks, kad pabūt ar sevi, saprast, ka tu esi tu, un darīt to, ko tu pati vēlies. tad ari nebūs tik milzīga izmisuma sajūta, kad paliksi viena un nesapratīsi, kā vsp var elpot, ja otrs nav blakus.

Sany

Paldies par viedokli.Tu zini, piekrītu Tev pilnīgi visam, ko raksti.Vienīgais, laikam, dusmojos uz to, ka man netika pat dota iespēja paskatīties no malas, nu, ka dēļ mūsu ģimenes necentās pa ne kripatiņu ko salabot.Neko.Protams, attiecības nebija perfektas, bet...Nu vismaz pabrīdini, izrunājies.Nebiju pat tik daudz vērta.Vienkārši attā un visss, bez variantiem.Nu kad tikšu ar šo sajūtu galā, tad viss būs ok.:)
Es visu saprotu, saprotu, ka jūtas VAR pazust, bet, ja Tu pat neparunā ar savu otru pusi, kura pie tam gaida Tavu bērniņu, ļoti plānotu, tad tas man liekas bērnišķīgi un stulbi.Bet nu labi, tas tā.Tikām pāri un sliktāk jau vairs toč nebūs.Tikai labāk.:)
Man tagad, vairāk, dusmas uz to, ka izrīkojās ļoti nekrietni, nepadomāja par sekām.Tāpēc ar to piedošanu ir kā ir.(Ar sekām, es domāju - es tak gaidīju bērniņu, mana pasaule sabruka, es neizbaudīju pēdējos mēnešus, dzemdības, neko, kas ir pats briesmīgākais, ko sievietei var atņemt).
Bet nu viss būs labi.:)
Un par tām bailēm.Es domāju, ka būs labi, ir tieši tā - man nedrīkst būt opcija - baidīties - un loģiski tādai nav jābūt, man tikai vairāk jāuzņemas atbildība par sevi.Ko nedarīju, tāpēc tagad apjukums.Bet nu mācīsimies, ko es varu teikt!:)))