Vecvecvec...

Man ir 2 vecmammas, 2 vectēvi un 1 vecvecmamma, kurai šogad apritēja 107 gadi! :)

107 gadi !? wooow!

Nav vecvecaku un no vecakiem ar tikai viens palicis.

Man ir 2 vecmammas, 2 vectēvi un 1 vecvecmamma, kurai šogad apritēja 107 gadi!


107 gadi !? wooow!

Oho. Super.

Man vairs nav nevienas omes. Vectēvus nemaz nebiju redzējusi, bet vecvecmamma mani vēl paspēja izauklēt.

Ja man drīz piedzimtu mazulis, viņam būtu 3 vecvecmammas un 2 vecvectēvi no manas puses un omīte. No mana drauga puses absolūti neviena - ne vecmammas, ne vecvecmammas. :(

Man ir tikai viena vecmamma. Vecvecmamma nomira nedēļu pirms manas dzimšanas. Vectēvu nekad neesmu redzējusi, un tur ir savi iemesli, bet atdotu visu, lai spētu kādreiz viņu redzēt.

Man ir omite un opits no teva puses! That's it!

Ir 2 vecmammas un vectēvs, un tikai ar mammas mammu ir labas attiecības un nedēļā tiekamies vairākas reizes, ar vectēvu un otru tēta mammu tiekos ļoti reti.
Vecvecmamma kādu laiku vairs nav, vecvectēvu vispār neesmu redzējusi.

Nav pat vecvecāku jau pasen, kur nu vel vecvec.. Tapēc man laikam ir grūti saprast, it īpaši jauniešu attieksmi pret saviem vecvecākiem, kad neapciemo viņus un citādi izrāda necieņu.

Man bija vecvecmamma,bet jau drīz būs 3 gadi,kā viņa nomira. Vecvectēvs nomira jau pirms tam,kad piedzimu.

Katherina, jāskatās uz situāciju. Manā un brāļa gadījumā tēva māte mūs vispār neatzīst. Viņa mūs redzēja kā traucēkļus. Tas arī ir iemesls, kāpēc ne man, ne brālim par to cilvēku nav nekāda interese un nekāda vēlme uzturēt jebkādu kontaktu.

Neesmu pat redzējusi nevienu no saviem vecvecākiem,nomira pirms es piedzimu. ;/

Nav pat neviena vecvecāka.

Esmu jau parāk veca, lai man būtu. Man ir palikusi tikai 1 omīte.

Favel, tas ir ok. Ja no tās puses nekā nav.. Bet, ja ir iespējas uzturēt labas attiecības.
Nez, es laikam esmu no cita laikmeta :D
man grūti būtu saprast, kā savus vecvecākus var apciemot tikai svētkos vai tad, lai kaut ko dabūtu (un tā mūsu jaunatne dara, ne visi, protams).

Man ir tikai viena vecmamma, pārējie vecvecāki nomira pirms es sasniedzu 5 gadu vecumu. Pareizāk sakot - esmu redzējusi tikai opi no mammas puses (mammas tēvu). Dzīva ir ome (tēva mamma), bet ar viņu nekontaktējos un nedomāju to darīt. Vēl esmusatikusi tēva vecmāmiņu, tas arī viss. Pārējie ir miruši pirms es nācu pasaulē.

Bet man ir ome, kas ir patiesībā mana opja m;asa, vienkārši palīdzēja uzaudzināt manu mammu, kad viņas māte gāja bojā 2 gadus pēc mammas dzimšanas. Viņa man aizstāj visus vecvecākus un ir vienīgais cilvēks no vecākās paaudzes radiem, par kā aiziešanu es skumšu. Mammai viņa ir tante, man vectante, bet viņa dzīvo ar mums un mēs viņu saucam par mammu un omi.

Man ir vecmamma un oma, pēdējo divu gadu laikā nomira gan vectētis, gan opaps.
Kad biju maza, bija arī vecvecmamma, atceros viņu pietiekami labi.

Ceru, ka mana oma sagaidīs mazmazbērnus :)

Jau gana sen nav pat vecvecāku.

Nav pat vecvecāku jau pasen, kur nu vel vecvec.. Tapēc man laikam ir grūti saprast, it īpaši jauniešu attieksmi pret saviem vecvecākiem, kad neapciemo viņus un citādi izrāda necieņu.

Man gan tieši otrādi - tā kā man tādu nav un, kad bija, tad kontakts bija minimāls (ne gluži iegribu dēļ, bet dzīvojām citās valstīs), tad es īsti nesaprotu to pieķeršanos un skandināšanu, ka jaunatnei ir jāapciemo utt. Tā jau nav necieņa, ja neapciemo katras brīvdienas. Necieņa būtu tad, ja arī svētkos neierastos, ja nepalīdzētu grūtā brīdī u.tml., kas jau būtu galējība.

No mammas puses man ir gan ome, gan vectēvs. No patēva puses ir vecmamma, bet viņa mūs ar māsu nekad nav pieņēmusi, tāpēc viņu kā omi arī ne izjūtam.

Pievakare, gan jau atšķiras tas vai ir pilsēta vai lauki, bet, manuprāt, ir normāli aiziet palīgā kādos darbos, es savai lēju puķes (viņai grūti jau bija veselības dēļ), lasīju priekšā kādus dzejoļus, kurus palūdza, ravēju dārzu, klausījāmies viņas jaunības dziesmas utt.. Tas gan bija sen, un man bija viņa tikai līdz 14 gadu vecumam, bet man šķita normāli apciemot viņu reizi nedēļā. Ja ir tālu jābrauc, tad protams, savādāk. Bet nu es jau to esmu pamanījusi, ka tā vairs īsti nav vērtība. Ex drauga vecmammai es biju mīlule, jo vienīgā iegāju pie viņas parunāties, ar palasīju priekšā (slikta redze), vienmēr pajautāju,ko no veikala vajag. Pārējie (viņas cilvēki) izturējās apmēram tā: tepat jau istabā viņa ir, nekur nepaliks, kā pret mēbeli bik..