Reiz biju jauna un naiva, un pēc ilgākas sarakstes ar diezgan vecāku vīrieti, piekritu satikties uz nedēļas nogali un satiekoties drīz arī pārgulējām. Tā kā viņš darbojas zemessardzē utt un ārā auksti, zem biksēm viņam bija garas, sūnuzaļas apakšbikses līdz potītēm, kas radīja manī apmulsumu. Uzreiz pēc seksa viņš man izspieda uz deguna pamanītu pumpu, kā arī paziņoja, ka mans deguns bildēs neizskatoties tik savāds un to uzkalniņu nemaz nevarot pamanīt. Vēl ilgu laiku viņš brīnījās par manu degunu, bet patiku es viņam tik un tā. Tajās dienās es atklausījos stāstos par seksu ar viņu bijušo meiteni, kas viņai patika un kas nē, klausījos stāstos, ka tāds skuķis vien es esot un ka ir laimīgs un lepns, ka nogrābis tik jaunu, smuku meiteni. Kad bijām publiskās vietās, viņš runāja un smējās TIK skaļi, ka man kļuva neērti, jo tēmas reizēm bija pat intīmas un joki pajēli (bet tādi esot viņa gaumē). Braucot ar mašīnu, viņš centās nobraukt baložus un vārnas, kas staigāja pa stāvvietām. Pēc divām tikšanās reizēm viņš bija sagrauts un apvainojies uz mani, jo es neesot uztvērusi, ka viņa "Vai būsi mana meitene?" patiesībā nozīmē "Es Tevi mīlu." Pārmeta, ka esot atteicos jau visām savām citām "iestrādnēm" un ka naudu par randiņiem būtu varējis iztērēt citādi. Un želojās, ka es nemīlot viņu pretī.
Bet ko es gribu teikt, neskatoties uz visu šo tābrīža baiso pieredzi, kuru man ilgi atceroties vēl šermuļi skrēja pāri... Tagad priecājos, ka tādu cilvēku esmu iepazinusi. ;D Vismaz dzīve interesantāka.
2805
