ĀĀĀĀ ,vajag Jūsu palīdzību !!!

Mežciems (Rīga)




Mežciems sākotnēji bija mazstāvu apbūves rajons bijušā Dreiliņu pagasta Burharda muižas robežās. Mežciema apkaimes ziemeļu daļa tika pievienota Rīgas pilsētai 1934. gadā, bet dienvidu daļa 1974. gadā. Mežciema dzīvojamā rajona plānojuma organizācijas detālplānojumu institūts "Pilsētprojekts" izstrādāja 1971. gadā (arhitekti Meinards Medinskis, Ēvalds Fogelis, Ivars Millers un Andris Vītols). Mežciema daudzstāvu dzīvojamais rajons sastāv no diviem mikrorajoniem, sabiedriskā un tirdzniecības centra, kas kompleksā ar citām apkalpošanas iestādēm izveidots uz iekšējās gājēju ielas. Apbūves projektu izstrādāja arhitekti Juris Paegle, Andris Kronbergs, Oļģerts Krauklis un citi.

Sameklē šī objekta vēsturi, arī slavenā skatloga.

Sporta nams uzcelts 1962.gadā pēc arhitekta Vladimira Sņitņikova projekta.

Dailes teātris

Kopš 1977. gada teātris atrodas Brīvības ielā 75, ēkā, kuru projektējusi latviešu arhitekte Marta Staņa.

Pionieris (kinoteātris)


Kinoteātris "Pionieris" bija specializēts platformāta bērnu kinoteātris Rīgā, kas atradās Skolas ielā 2 (padomju laikos: A. Upīša ielā).

1962. gada vasarā, uz jauno ļeņiniešu organizācijas 40. gadadienu, Rīgā tika atvērts pēc arhitekta J.Pētersona projekta celtais modernais bērnu kinoteātris "Pionieris". Kinoteātra otrajā stāvā bija plaša spēļu automātu telpa. Kinoteātrī bija arī 3D zāle. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1997. gadā, tas tika pārdēvēts par kinoteātri "Oskars"

Zinātņu akadēmijas augstceltne



inātņu akadēmijas augstceltne ir 21 stāvu augsta biroju ēka Rīgā, kas tiek uzskatīta par pirmo augstceltni Latvijā. Augstceltnes projektēšana un arī celtniecība sākās 1951. gadā, bet ēka tika pabeigta 1958. gadā, tomēr pilnībā ēka tika uzskatīta par pabeigtu tikai 1961. gadā. Tās arhitekti ir Osvalds Tīlmanis, Vaidelotis Apsītis un Kārlis Plūksne

Sākotnēji ēka tika projektēta kā Kolhoznieku nams, bet pēc celtniecības pabeigšanas, tā tika nodota LPSR Zinātņu akadēmijas rīcībā. Augstceltņu būvniecības praksē, Zinātņu akadēmijas ēkā pirmo reizi PSRS tika lietotas saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas. Kompozicionālā uzbūve ar kāpņveida formu salikumu bija tuva daudzajām tālaika augstceltnēm, tomēr arhitekti mēģināja pielāgot ēku Vecrīgas torņu smailēm. Ēkā bez daudzajām darba telpām ir konferenču zāle ar 1 000 vietām. Ārējā apdarē izmantotas dabiskā un mākslīgā akmens plātnes, kuras sūtītas no Krievijas — katra iepakota atsevišķi polietilēna plēvē



sti precīzi ēkas pabeigšanas laiku nav iespējams pateikt. Gan tāpēc, ka to nodeva pakāpeniski pa stāviem, gan arī tāpēc, ka padomju dokumentiem nevar pārāk uzticēties, jo nodošanas termiņš bieži tika kavēts. Lēmums par projekta sākšanu tika pieņemts 1951. gada 17. februārī. Augstceltnes būvniecība tika uzsākta 1951. gadā. Zinātņu akadēmijas augstceltnes pieņemšanas un nodošanas oficiālais akts parakstīts 1959.gada 31. decembrī, lai gan daļu ēkas sāka apdzīvot jau divus gadus agrāk. Galīgais punkts būvniecībai pielikts tikai 1961. gadā. Ēku atklāja Vilis Lācis vienlaikus ar PSRS šaha čempionātu

Televīzijas torņa celtniecība tika uzsākta 1979. gadā, un lieli nopelni šajā procesā bija Republikāniskā radiocentra direktoram Sergejam Lazarevskim un galvenajam inženierim Ināram Jēkabsonam. Celtniecības sākumposmā tika likti torņa pamati. Zem katra televīzijas torņa balsta tika iegremdētas 20 dzelzsbetona caurules jeb čaulpāļi, kas 24—27 metru dziļumā tika balstīti uz dolomīta slāņa. Čaulpāļi ar speciālu vibrēšanas tehniku tika iedziļināti zemē līdz dolomītam, no tiem tika izņemta zeme un pēc tam tie tika piepildīti ar betonu.

1980. gadā Sakaru ministrijā tika nodibināta īpaša struktūrvienība — Sakaru objektu celtniecības direkcija, kurai tika uzticēti divi uzdevumi. Pamatobjekts bija tagadējās RRTS celtniecība, bet otrs bija tā saucamais objekts Signāls, automātiskās apziņošanas un trauksmes sistēma. No 1981. gada par Sakaru objektu celtniecības direkcijas galveno inženieri kļuva Uldis Rutks.

No Čeļabinskas pa dzelzceļu līdz Saulkalnes stacijai pienāca mezgli jeb metāla posmi — divus metrus augstas metāla kastes. Tos ar treileriem naktīs pārveda uz Zaķusalu, kur ar krānu izkrāva un uz zemes izvietotā rotējošā konduktorā posmus pa trim sametināja kopā. Lai nodrošinātu kvalitatīvu metinājumu, rūpīgi pārbaudīja kvalitāti. Pilnīgi visas šuves tika pārbaudītas ar ultraskaņas metodi. Turklāt daļu šuvju, aptuveni 30 procentus, pārbaudīja ar portatīvu rentgena iekārtu. Tāpēc šobrīd var garantēt ļoti augstu ticamību, ka nekādu metinājuma defektu nav. Pēc tam sametinātos mezglus, cēla ar celtni augšā un ar konduktoru palīdzību uzlika vietā, nostiprināja ar ķīļiem un pēc tam metināja jau no pārvietojama tiltiņa no iekšpuses un no ārpuses.

Torņa celtniecībā tika pielietota pilnīgi jaunu un 1980. gados Latvijā unikāla metode — antenas daļu metināja pilnībā uz zemes un montēšana notika pretējā kārtībā, tādējādi vispirms tika samontēta spice un pēc tam ar celšanas mehānismiem tā tika celta ik pa posmam uz augšu. Uz zemes speciālā stendā klāt tika metināts katrs nākamais posms — tas ir, antenu "audzēja" no augšas uz leju. Tas notika tad, kad torņa balsti bija samontēti tikai daļēji, jo torņa celtnis varēja samontēt balstus tikai līdz 107 metru augstumam. Tālākai montāžai tika izmantots celtnis, kurš bija uzstādīts uz antenas daļas.


Torņa projektēšanai tika piesaistīts jauns gruzīnu arhitekts Kims Nikuradze. Tajā laikā visur — gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan Maskavā un Berlīnē — bija ļoti līdzīgi dzelzsbetona torņi, kuriem atšķīrās tikai to augšgals. Nikuradze uzskatīja, ka vajadzētu būvēt tērauda torni, jo tādējādi tam varētu piešķirt izteiksmīgu izskatu. Tomēr, lai būtu no kā izvēlēties, tika uzzīmēti pieci projekti, kā arī izgatavoti maketi. Projekta galīgo variantu izvēlējās Rīgas arhitekti Gunāra Asara vadībā.

Latvijas Televīzijas augstceltne



Latvijas Televīzijas augstceltne ir 22 stāvus augsta biroju ēka Rīgā, Zaķusalā. Augstceltnes arhitekti ir A. Purviņš, V. Kadirkovs un B. Maike. Tā tika uzcelta laika posmā no 1979. gada līdz 1986. gadam un tika celta īpaši Latvijas Televīzijas vajadzībām.

Būtu labi, ja visu šito skolotāja redzētu :D kas te notiek

Nu nekas tāds, autore tak ka saprotu nelasa.Ja pat paldies nevar pateikt. Brīnos ka Google neko neatrada, ja pat tur nevar atrast info...tad nu es nezinu...:D

Kubiete, ja meklēt ar atslēgas vārdiem "arhitektūra Latvijā 50tajos gados", tad jau skaidrs, ka neko nevar atrast ;) Jāmāk meklēt.

Nu tieši tā. Ir ar galvu ar mazliet japadoma. Var pastaigat ar Google maps pavskatities par kadu objektu varetu meklet info. Tak cilveks ar normalu izglitibu redzes kas celts pec 50 gada...Par Kolhoznieku namu es zinaku ka staļīna laika celts, un ka tadu lika staļīns celt6 visa PSRS teritorijaa .

Daugavas stadions (Rīga)



Daugavas stadions ir daudzfunkcionāls stadions Rīgā, Latvijā, kas tika atklāts 1958. gadā. 1945. gadā tika izveidots sporta biedrības "Daugava" stadions, ko iekārtoja uz Rīgas pilsētas stadiona bāzes. Tajā notiek gan futbola, gan vieglatlētikas sacensības. Kopš 1992. gada Daugavas stadionam ir Latvijas nacionālās sporta bāzes statuss. Līdz 1990. gadu beigām stadiona tribīņu ietilpība bija vairāk nekā 10 000 cilvēku, taču, nojaucot vienu tribīni, tagad tā ir virs 5 000.

1960.-90. gados norisa intensīva industrializācija, saskaņā ar administratīvās komandu ekonomikas principiemRīgā tika uzceltas elektromašīnbūves, dīzeļu, elektroaparātu, mikroautobusu, elektrospuldžu, hidrometeoroloģiskās aparatatūras, metālizstrādājumu u.c. rūpnīcas. Daugavpilī uzbūvēja elektroinstrumentu, motoveloķēžu, Rēzeknē - slaukšanas aparātu un būvinstrumentu, Tukumā - celtniecības un ceļu būves mašīnu remonta rūpnīcu. Rekonstruētas un paplašinātas VEF, mopēdu rūpnīca "Sarkanā zvaigzne", A.Popova radiorūpnīca, Bioķīmisko preparātu rūpnīca, Rīgas laku un krāsu rūpnīca, Rīgas ķīmiskais kombināts, gumijas izstrādājumu rūpnīca "Sarkanais kvadrāts", Polietilēna izstrādājumu rūpnīca, Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca, Sintētiskās šķiedras kombināts Olaines ķīmisko reaktīvu rūpnīca u.c. Rīgā, Cēsīs un Daugavpilī uzbūvētas autoremonta rūpnīcas. Rekonstruētas un paplašinātas Rīgas kuģu remonta rūpnīca, Rīgas zvejas kuģu remonta rūpnīca, Mangaļu kuģu būvētava. Mēbeles ražoja specializēti mēbeļu ražošanas uzņēmumi, finiera fabriku cehi, kokapstrādes uzņēmumi Rīgā, Valmierā, Kuldīgā, Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, Rēzeknē (aptuveni 50% mēbeļu izveda uz citām PSRS republikām). 1967. gadā LPSR ražoja 119 000 m3 finiera, 792 000 sērkociņu kārbiņu (ap 40% tika eksportēts). Paplašināti un rekonstruēti celulozes un papīra rūpniecības uzņēmumi - Slokas, Staiceles papīrfabrikas, Ogres un Rankas kartona fabrikas, uzcēla koksnes kompleksās pārstrādes kombinātu Bolderājā. Rekonstruēja Brocēnu šīfera un cementa fabriku uzcēla Bolderājas un Cēsu būvmateriālu, Saulkalnes kaļķu, Sauriešu ģipša izstrādājumu rūpnīcu, Lodes drenu cauruļu rūpnīcu, Cēsu un Madonas būvmateriālu rūpnīcas, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu u.c. Sāka ražot saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas.



Kaut ko no šī arī japiemin,rūpnīcas arī intensivi cēla. Vēl arī tipveida bērnudārzus. Arī pameklē info.

Vecmīlgrāvis


No 1952.—1954. gadam šis rajons bija strādnieku ciemats ārpus pilsētas. Vecmīlgrāvī daudzstāvu dzīvojamās ēkas sāka būvēt 20. gadsimta 50. gados — vietā, ko atbrīvoja, nodedzinot veco koka apbūvi, līdz ar to no senā Vecmīlgrāvja maz kas ir saglabājies. 1970. gadu vidū sāka būvēt daudzstāvu dzīvojamo māju masīvus. Te bija Rīgas zvejas osta, traleru flotes un refrižeratoru flotes bāzes. Darbam uz kuģiem ieradās jaunienāceji no visas Padomju Savienības. Tas lielā mērā izmainīja līdzšinējo latvisko Vecmīlgrāvja seju.

Kubiete Tu tagad izpildīji viņas mājas darbu! Aplosi tev! :D

Tipveida dzīvojamā apbūve Rīgā



Tipveida dzīvojamā apbūve Rīgā ir daudzstāvu un mazstāvu dzīvojamo un sabiedrisko ēku rajoni (dēvēti par mikrorajoniem), kas intensīvi tika būvēti padomju Latvijas gados — laika posmā no 1950. gadu sākuma līdz pat 1990. gadiem. Mikrorajoni tika būvēti pēc speciāla un detalizēta detālplānojuma uz jau esošo pilsētas rajonu bāzes, daļēji vai pilnībā mainot pastāvošo ielu tīklu un dabas reljefu, vai arī tie būvēti neapgūtās un daļēji apgūtās piepilsētas teritorijās, pilnībā izveidojot visu nepieciešamo infrastruktūru un komunikācijas.

Mikrorajonu būvniecībai bija divi pamatiemesli:

Apmierināt esošo iedzīvotāju vajadzības pēc dzīvojamās platības;
Nodrošināt dažādu padomju laikos izveidotu fabriku darbiniekus un militāro objektu personālu ar dzīvesvietu.

Saistībā ar milzīgo celtniecības darbu apjomu, kas tika veikts triecientempos, bieži trūka kvalificētu celtnieku, tādēļ tie Latvijā tika ievesti no visas Padomju Savienības ar visām ģimenēm, kas izraisīja iedzīvotāju skaita strauju kāpumu padomju gados un izveidoja situāciju, ka lielākajās Latvijas pilsētās pastāv divkopienu sabiedrība.

Tipveida dzīvojamās apbūves saknes ir meklējamas 20. gadsimta sākumā. Funkcionālisma iedibinātais princips par dzīvojamo un citu funkcionālo zonu savstarpēju nodalīšanu kļuva par pamatu 20. gadsimta otrās puses dzīvojamo rajonu izveidei daudzviet pasaulē, it īpaši padomju plānveida ekonomikas valstīs — Austrumeiropā un PSRS, kur milzīgu mikrorajonu celtniecību plānoja un īstenoja valsts. Tas nozīmēja, ka tika veidotas lielas apbūves teritorijas, kuru vienīgā funkcija bija nodrošināt dzīvojamo platību. Telpu izsauļojamība, atšķirībā no agrāk raksturīgās plastiskās fasāžu detalizācijas, kļuva par galveno noteicēju ēkas arhitektoniskā tēla veidošanā. Tā rezultātā radās plaši stiklotais daudzstāvu kastveida apjoms.

Pēc 1950. gadu Staļina laika projekta ēku (dēvētu arī par Staļina baroku) pārmērībām sākās 316. un 318. sērijas ēku jeb tā dēvēto hruščovku laiks. Tās izpildīja varas iestāžu prasību pēc ātras, lētas un vienkāršas ēku celtniecības. Pamatā bija piecstāvu silikātu ķieģeļu ēka ar lēzenu četrslīpju vai divslīpju jumtu, bez balkoniem vai kādas citas fasāžu plastikas un ar ļoti kompaktu, pat saspiesti veidotu dzīvokļu plānojumu. Nākošais posms, betona lielpaneļu dzīvojamo ēku būvniecība, Rīgā sākās 1960. gadu sākumā. Statistikas dati liecina, ka pilsēta kopš 1960. gadiem piedzīvoja vēl nebijušu dzīvokļu būvniecības bumu, kas tomēr visu laiku atpalika no aizvien pieaugošā pilsētas iedzīvotāju skaita. Lielpaneļu ēku mikrorajoni tika izveidoti lokā ap pilsētas vēsturisko centru abās Daugavas pusēs, lielākoties agrāk neapbūvētās lauksaimniecības muižiņu teritorijās, agrākajos mazstāvu apbūves rajonos vai mazdārziņu teritorijās. Tuvu pilsētas centram ir sastopamas ķieģeļu un jaukta tipa daudzstāvu ēkas, pašā centrā — pārsvarā arhitektoniski kvalitatīvas individuālu projektu ēkas.


1957. gadā notika pavērsiens no atsevišķu namu celtniecības uz lielu masīvu apbūvi. Pirmo masīvu apbūvē 1958.—1960. gadā izmantoja ķieģeļu ēkas. Daudzas no tām cēla pēc Maskavā izstrādātiem tipveida projektiem, tos nedaudz pielāgojot vietējiem apstākļiem. Fasāžu arhitektoniskā apdarē nereti tika izmantoti no tautiskiem rakstiem aizņemti ornamenti un citi fasāžu un interjera izskaistināšanas paņēmieni.

1960. gados sāka organizēties dzīvokļu celtniecības kooperatīvi, kuru mērķis galvenokārt bija piesaistīt dzīvokļu celtniecībai iedzīvotāju līdzekļus. Pirmo kooperatīvu Rīgā ("Zinātne") nodibināja 1962. gadā. Pēc diviem gadiem Rīgā jau bija 38 kooperatīvi, 1980. gadā — 53 (Latvijā kopumā — 62). 1970. gados ik gadu par kooperatīvu līdzekļiem uzcēla 1,5 tūkstošus dzīvokļu. 1946.—1980. gadā kooperatīvi Latvijā uzcēla dzīvojamos namus ar kopplatību 91,7 tūkstoši m2, no tiem Rīgā — 61,2 tūkstoši m2.

1955.—1960. gadā tika veikti pasākumi dzīvokļu celtniecības apjomu palielināšanai. Šajā sakarā liela uzmanība tika pievērsta industriālu darba metožu ieviešanai celtniecībā. 1950. gados dzīvojamās mājas projektēja ar nesošajām ķieģeļu garensienām jeb,kā toreiz sauca, ar kapitālsienām. To vidū izcēlās 303. sērijas ēkas Iļģuciemā (arhit. M. Ramane, E. Kalniņa).

Pirmais dzīvojamais mikrorajons Rīgā, kuru tradicionālās perimetriālās apbūves vietā izmantoja tā saucamos brīvās apbūves principus, bija Āgenskalna priedes. Vienlaikus izbūvēja vai sāka arī Grīvas ielas masīvu (abi iepriekšminētie 1958.—1960, arhitektu grupa N. Rendeļa vadībā), Tirzas ielas masīvu (arhit. L. Nagliņš) un Viestura prospekta masīvu (arhit. M. Brodskis un A. Paperno), kuru celtniecību pabeidza 60. gadu vidū.

Mikrorajonā Āgenskalna priedes tika izmantotas galvenokārt piecstāvu sekciju tipa mājas, kā arī mājas ar mansardā izveidotām mākslinieku darbnīcām. Viena tā daļa tika apbūvēta ar silikāta ķieģeļu, bet otra — ar tādas pašas formas un plānojuma struktūras lielpaneļu mājām. Mikrorajons bija paredzēts 25 000 iedzīvotāju. Šādu māju tips tika izmantots arī Grīvas ielas masīvā.

Sākot no 1960. gada, projektējamie dzīvojamie masīvi kļuva lielāki un arhitektoniski bagātāki — tajos parādījās atsevišķas augstākās ēkas, kuras gan ne vienmēr tika uzceltas vienlaikus ar piecstāvu masveida apbūvi. Arī 9 un 12 stāvu ēkas sākumā būvēja no ķieģeļiem. Pirmie no lielajiem dzīvojamiem rajoniem, kurus Rīgā cēla, izmantojot gan tobrīd pieejamās industrializācijas metodes, gan arī tālāk attīstot brīvā plānojuma principus, bija Juglas masīvs (1961.—1970, arhit. D. Danneberga, P. Fogelis, O. Krauklis, G. Melbergs, L. Nagliņš, R. Paikune u.c.). Tā apbūvē tika izmantotas arī 9 un 12 stāvu ķieģeļu torņa tipa ēkas. Arī Ķengaraga masīvs tika celts šajā periodā (1961.—1971, arhit. A. Berķe, M. Brodskis, I. Strautmanis, G. Melbergs, A. Ozoliņš, L. Nagliņš u.c.) un bija paredzēts 60 000 iedzīvotāju. Apbūvei tika izmantoti piecstāvu sekciju tipa lielpaneļu nami, kā arī 12 stāvu ķieģeļu torņa tipa ēkas, kuras gan uzcēla tikai 70. gados. Vēlāk apbūve tika papildināta ar dažām koridora tipa Mazģimeņu ēkām. Gan Juglas, gan Ķengaraga masīvā tika meklēti ēkas plastiskuma risinājumi, tai skaitā izmantojot balkonus un lodžijas, variējot ar šo elementu telpisko risinājumu, kā arī ar ekrāna materiālu un zīmējumu. Tā kā balkoni nebija iecienīts ārtelpas veids, vēlāk no to izmantošanas atteicās. Cilvēkiem nepatika uzturēties un atpūsties uz balkona. Dzīvokļu celtniecība Rīgā praktiski pārgāja uz lodžijām un puslodžijām.

Pie Iļģuciema dzīvojamā rajona plānošanas sāka strādāt jau 1968. gadā (arhit. R. Lelis, L. Muntere, R. Paikune, N. Rendelis, G. Lūsis-Grīnbergs, T. Francmane, E. Jēkabsons), paredzēts 37 000 iedzīvotāju. Te tika izmantotas tikai piecstāvu lielpaneļu sekcijas. No 1967. gada sākās arī darbi pie Imantas dzīvojamā masīva, kurā galvenais ēku tips ir deviņstāvu 602. sērijas lielpaneļu sekcijas, bet ir izmantotas arī 5 un 12 stāvu ēkas (arhit. R. Lelis, R. Paikune, R. Dzene, L. Stīpnieks), paredzēts 60 000 iedzīvotāju.

Astoņdesmito gadu sākumā uzceltajā Purvciema dzīvojamā masīvā (paredzēts 65 000 iedzīvotāju) dominē 5, 9, 12 stāvu lielpaneļu sekciju un torņa tipa ēkas. Šā masīva projektēšana sākās 1964. gadā, pēc tam tika veikta projekta korekcija (1970. gadā). Ieilgušais projektēšanas process izraisīja gan kompozīcijas motīvu, gan izmantoto ēku tipu dažādību. Projekta autoru grupa — arhitekti Ē. Fogelis, M. Medinskis, I. Millers, R. Dzene. Zolitūdes dzīvojamā rajona detaļplānojums tika izstrādāts jau 1971. gadā (arhit. A. Berķe, G. Melbergs, L. Muntere), pēc tam to koriģēja saistībā ar metro izbūves ieceri (arhit. Ē Fogelis, A. Vītols), līdz apbūves galīgo projektu (paredzēts 25 000 iedzīvotāju) izstrādāja arhitekti A. Āboliņš, J. Ģertmanis, Z. Kalinka, V. Neilands. 70. gadu vidū uzcēla Mežciema mikrorajonu (paredzēts 20 000 iedzīvotāju). Galvenais ēku tips šajā mikrorajonā ir deviņstāvu lielpaneļu sekciju tipa mājas un 16 stāvu lielpaneļu torņa tipa ēkas. Daudzām mājām devītā stāva dzīvokļi ir paplašināti ar desmitā stāvā izvietotām mākslinieku darbnīcām. Pļavnieku dzīvojamā rajona detaļprojektu izstrādāja 1978. gadā (arhit. Ē. Fogelis, M. Medinskis, I. Millers), paredzēts 60 000 iedzīvotāju. Apbūves projektu izstrādāja arhitekti A. Āboliņš, Ē. Fogelis, G. Lukstiņa, A. Ozoliņa, L. Saško. Pļavnieku apbūvi veido 9 stāvu sekciju tipa ēkas un 16 stāvu torņa tipa ēkas.

1980. gadu beigās sākās dzīvojamā mikrorajona apbūve Ziepniekkalnā, paredzēts 22 000 iedzīvotāju. Tas bija paredzēts jaunceļamās Rīgas rūpniecisko robotu rūpnīcas vajadzībām. Pārtraucot šīs rūpnīcas celtniecību, mikrorajons zaudēja savu pilsētbūvniecisko pamatojumu un radīja papildu transporta grūtības pilsētā.

Vairāku mikrorajonu apbūvē bija jāsastopas ar dilemmu — nojaukt esošos dzīvojamos namus vai saglabāt tos. Individuālās apbūves rajoni Rīgā bija izveidojušies pirms Otrā Pasaules kara, kā arī pēckara periodā. Lielākā daļa namu bija kapitālas mūra būves, daudzas no tām — fiziski un morāli augstvērtīgas. Šādu ēku masveida nojaukšana būtu gan morāli nepamatota, gan arī nostādītu jauno rajonu celtniecību ekonomisku problēmu priekšā, jo pārāk liels būtu nojaucamo ēku kompensācijas apjoms. Savukārt, saglabājot šīs ēkas, neizbēgamas bija kompozicionālas neveiksmes. Grūti risināms jautājums bija abu šo dzīvokļu tipu (savrupmāja un dzīvoklis daudzdzīvokļu namā) funkcionēšanas savietojamība. Kā rāda rezultāts, reti kur šīs problēmas ir izdevies atrisināt veiksmīgi. Dažādu māju tipu sajaukums ir redzams Ķengaragā, Imantā, Juglā u.c.

http://lv.wikipedia.org/wiki/Tipveida_dz%C4%ABvojam%C4%81_apb%C5%ABve_R%C4%ABg%C4%81

Esmu savukārt esmu šokā par autores izteikumu par to, ka internetā nekas nav atrodams:D

Man pirmā doma, kas iešāvās prātā - arhitekta Modra Ģelža atstātais mantojums. Tur var tik ļoti izvērsties.. Būs gan spilgta laikmeta aina, cīņas ar uzspiestu ideoloģiju utt.utjpr.