No pieredzes varu teikt, ka tu tikai tērē savu laiku. Esmu bijusi gandrīz precīzā situācijā. Cilvēks nemainīsies. Varbūt pēc kārtējā milzīgā strīdā jā, nākamajā dienā liksies, ka jūs beidzot esat uz viena viļņa. Bet tad pienāks nākamais rīts, un nākamais...un tā tavs laiks ies, bet tu sēdēsi ar muļķa cerībām, ka kādreiz viss mainīsies. Bet nekas nemainīsies. Diemžēl. Paldies Dievam, es to salīdzinoši ātri sapratu. Man vēl visa dzīve priekšā, atradīšu vēl kādu, kas mani novērtētu, kam nebūtu tik vienalga, kas nedzīs mani depresijā ar savu attieksmi. Bet skumji tik un tā, ka tik daudz laika, nervu un asara izšķiedu uz kaut ko tādu, kas ne sūda no tā nebija pelnījis, jo tieši tā pat kā tu, biju gatava sniegt tik daudz... Un kad tiku prom no tā visa, sadūšojos spert to soli, nevaru beigt priecāties par to, cik dzīve tomēr ir skaista un cik daudz citu fantastisku puišu ir šajā pasaulē. Mans ieteikums- beidz tērēt savu laiku, jaunību, asaras un vispār dzīvi, un ej padari savas cerības par realitāti! :)