Jā, man bija viena, kurai pa visām varītēm vajadzēja visus puišus, kuri man bija. Skolā sēdējām vienā solā un draudzība sākās, jo nevarēju pieklājīgi no viņas atkratīties- visur, kur gāju, viņa nāca līdzi. Viņa atklāti kārās maniem puišiem kaklā, bieži raidīja manā virzienā tekstus "kā būtu, ja es viņu savaldzinātu..?"
Ballīte pa ballītei un tad es viņu iepazīstināju ar saviem draugiem un pamazām viņa ienāca manā draugu lokā, jo pašai draugu nebija (jā, VISPĀR neviena). Kļūda, kļūda, kļūda! Tādēļ arī bija tik grūti no viņas šķirties- nebija tā, ka es viena varētu vienkārši pārtraukt sakarus.
Vienā ballītē pieķēru viņu skūpstāmies ar puisi, kurš man tajā laikā patiešām patika un viņa to ļoooti labi zināja un pati teica, ka viņai viņš neinteresē un cer, ka mums kaut kas sanāks.
Pēc kāda laika sapratu, ka vairs nevaru izturēt un negribu savā tuvumā tādus cilvēkus. Lēnām (vairāku gadu garumā) distancējos no viņas, pēdējo 2-3 gadu laikā īpaši vairs neuzturu kontaktu. Reizi pusgadā ar viņu tiekos, pēc viņas iniciatīvas, bet biežāk redzēt man nav ne mazākās vēlēšanās, kur nu vēl draudzēties. Viņa ir it kā laimīga ar kaut kādu šmurguli, bet, godīgi sakot, man ir dziļi pie kājas. Lai dzīvo laimīga un liek man svētu mieru.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies- liels paldies viņai arī par to, ko viņa man iemācīja:
1) turēt savus puišus no draudzenēm pa gabalu, kamēr par puisi neesmu 100% pārliecināta,
2) neievest savā draugu lokā jaunus cilvēkus.
Patreiz savus bernības draugus sargāju no citiem. Man ir vairākas draugu kompānijas, katriem savs stāsts, bet bērnības draugus ar citiem kopā nemiksēju. Ļoti stingri nodalu, ko ar kuriem kopā daru. Dzimšanas dienās visi man mīļie var sanākt kopā, bet ne vairāk.