Tētis

Nezināju, kurā sadaļā lai rakstu...
Lai nu kā.
Pirms neilga laika nomira mans tētis. Protams, ka no alkohola (kā jau mūstdienās tas mēdz notikt) Un diezgan nejaukā veidā. Vecāki 2 gadus bija šķīrušies un zināju, ka tā būs labāk, jo tēvs dzēra un man nepatika, ka mazais brālis redz, kā tēvs strīdās ar māti, piedzēries nāk mājās, kaut ko lamājas...
Reizēm pat kad viņš man zvanīja, es necēlu, uz sms mēdzu neatbildēt, bet ja uz vienu no tiem atbildēju (Zvans vai sms) tad tomēr jutos labi runājoties ar viņu. Satikt arī tēti mēdzu, bet ne tik bieži kā brālis...To arī nožēloju, ka necentos pavadīt vairāk ar viņu laiku...Jutu, ka esmu tālu no sava tēta, lai gan agrāk bijām ļoti tuvi, varējām runāt pilnīgas muļķības, smieties, ākstīties, varēju no sirds izstāstīt visu, kas man sāp. Viņš deva man padomus saistībā ar puišiem, un tie noderēja.
Reizēm pat ienīdu viņu, jo viņš nevienu neklausija, tikai vienmēr izvēlējās savus draugus. Mums meloja, solija ,laboties...
Bet...Tagad tēta vairs nav, un pēc viņa nāves es saprotu cik ļoti ļoti viņu mīlu. Nebeidzu sev pārmest, ka biju tāda pret viņu, ka neaizgāju pie viņa un viņa mammas ciemos ziemassvētkos, lai gan bija man tada doma...Jo 2. janvārī viņa vairs nebija...Nožēloju, ka nemēģināju ar viņu runāt, lai viņš pārstāj...Viņam bija vājš raksturs un draugiem viņš nespēja pateikt nē. Raudu bez maz vai katru nakti...Tagad es atradu disku kurā ierakstītas viņa mīļākās dziesmas.Skatoties visas bērnības bildes kurās esam mēs visi, kā ģimene, kur esmu ar tēti, asaras birst, jo nekad neredzēšu viņu, nekad nesmiešos par viņa jokiem... Es nebeidzu sev pārmest, ka varēju ko darīt lai novērstu to, kas notika...Vienkārši visā vainoju sevi, lai gan ir jau par vēlu. Ko lai dara lai sevi nomierinātu? Es reāli nevienam draugam to izkratīt nevaru, jo neviens nesaprot, nevienam nav bijusi tāda situācija...