Tēva loma sievietes attiecībās ar vīriešiem

Man ir nopietnas attiecības un tēva personība tās nosaka tikai tik daudz, lai draugs nebūtu nekad mūžā kā mans tēvs.

Tēvs bija dzērājs, agri nomira. Ļoti agrā vecumā sajutu pirmās seksuālās tieksmes (ne jau pret tēvu, protams), taču attiecības ar vīriešiem vienmēr bijušas ārkārtīgi sarežģītas. Esmu gan iemācījusies to kompensēt, taču cēloņus un sekas apzinos.
Augot tēvs man būtu bijis svarīgāks par mammu (protams, es viņu mīlu no visas sirds, tomēr tēva plecs ir drošāks).

Man ir interesants tēvs. Un interesanta pieredze.
Viņš mani ir noliedzis jau bērnībā, paziņojot, ka neesmu viņa bērns. Tad deviņos gados, kad bērns meklē tēvu uzradās, lai izvēlētos pēc pāris mēnešiem , citu ģimeni. Protams domāju, ka esmu sliktā, ka es esmu tā, kas viņam nepatika.
Bet tad ap gadiem 17 viņš atkal parādījās, sameklēja , argumentējot, ka vēlas ar mani dibināt nopietnus kontaktus, palīdzēt dzīvē un tā.Divus gadus tiešām centās, vismaz divreiz mēnesī tikties, braukājām apkārt, pustdienojām kopā utt. Un atlikušos divus es saņemu dzimšanas dienā apsveikumu ar novēlošanos, labākajā gadījumā.
Un viņaam ir vel 5 tādi bērni kā es. Tikai vienu no tiem viņš patiesi mīl.

Kā ir ar mani? Jā, ilgu laiku, visu pusaudžu vecumu, likās, ka neesmu pietiekami laba, ka nevienam nepatikšu, ka visi tādi.
Bet tā nav. Jau piecus gadus ir laimīgas attiecibas ar brīnišķīgu vīrieti, un esmu tiešām laimīga, jo ne tikai vīrs mani novērtē, bet es iemācījos pati sevi novērtēt.Kā personu. Un apzinos, ka mans tēvs pats izvēlējās būt par tādu cilvēku, kāds viņš ir.
Viņš neietekmē mani, vairs nekādi. Jā, es priecājos, ka viņam ir viss labi, bet tieši tādā pašā emocionālā līmenī, kā par kaimiņu.

Vienu tikai zinu, es sev sameklēju tādu otro pusīti, kas ir pilnīgs pretstats manam tēvam.

nezinu vai tas sava zina ir saistits, bet man nepatik sava vecuma (neesmu tik veca) puisi(ne viriesi), jo vini mana uztvere ir vel berni...visadi stulbi izgajieni, mulkibas un joki prata. ka tadi jampampini mazi:D

sex anf the city skatījies? :D teikšu kā Miranda, man liekas muļķīgs izdomājums ;)

parakstos zem Liliii komentāra

Esmu izaugusi bez tēva. Ar pretējo dzimumu nekad nav bijušas problēmas, es pat teiktu, ja man ar vīriešiem vispār ir daaudz labākas attiecības kā ar sievietēm. Ar savējo esmu nu jau vairākus gadus, pirms tam ir bijušas vairākas attiecības, nekādu problēmu :) Nevaru nekā sasaistīt tēva trūkumu ar savu attiecību kvalitāti! :)

Man tētis ir autoritāte un čoms, mīlu un cienu, tādēļ visas viņa labās īpašības uzreiz šķiet kā pašsaprotamas, kurām jāpiemīt jebkuram vīriešcilvēkam, bet neviens jau nav ideāls un arī labās īpašības var būt dažādas.

Savā ziņā gan jau, ka ietekmē. Varbūt neapzināti, zemapziņā arī meklēju tādu draugu! Un es būtu tikai laimīga, ja manam draugam piemistu visas mana tēta īpašības (labās :D ). Es ļoti novērtēju kāds viņš ir vispār un attiecībā pret mani!

Jā, tā noteikti ietekmē. Mans tēvs ir t.s. intelektuālais alkoholiķis (nu, bija, kad dzīvojām kopā). Nenormāli inteliģints cilvēks, bet ļoti nodzēries bija. Tagad jau gadiem nedzer un ir ok. Visi mani draugi bijuši līdzīgi. Ar smadzenēm, bet ar vājību uz alkoholu. Tas ir kā apburtais loks. Jo it kā ir jauki būt bērnam, kad tēvs ir iedzēris - daudz kas uzreiz ir atļauts un daudz kas garšīgs ir nopirkts. Pēkšņi ar tevi runā kā ar pieaugušu cilvēku un tā tālāk. Nu, vismaz dziļā bērnībā, līdz skolas vecumam. Bet būt tāda cilvēka dzīvesbiedrei ir kas cits.

Tomēr ir daudzas lietas, ko savā tēvā novērtēju. Viņš ir tiešām īsts vīrietis. Vismaz manā skatījumā. Viņš neapjūk, nešaubās, ir darbīgs. Pats savām rokām ir māju uzcēlis. Viņam ir nenormāli daudz talatu, taču viņš ir nerunīgs. Un, jā - viņš vienmēr smaržo pēc zāķu skaidām. Tā ir tāda bērnības romantika - zāģu skaidu smarža, kad tētis atnāk mājās... Viņš ir nenormāli talantīgs galdnieks, klienti viņu atrod paši, nevis viņš atrod klientus. Bez reklāmām un sludinājumiem. Esmu ļoti neobjektīva attiecībā uz savu tēvu, jo viņam ir piedoti visi pāridarījumi, kamēr mammai nē. Esmu vienīgais cilvēks uz pasaules, kam viņš uzticās un ar ko saprotās. Un tā tas ir jau gadiem. Es mīlu savu tēti, bez gala. Laikam tāpēc meklēju vīriešus, kas līdzīgi tēvam. Bet, kā jau teicu - mums ir ideālas tēvs-meitas attiecības, bet tāds vīrietis par vīru man neder. Bet tikai tādos es iemīlos.

ooo, nē, nekad mūžā negribētu lai puisis līdzinās manam tēvam! tieši negribu puisī visas tās īpašības, kas piemīt tēvam!

Tēvs ir dzērājs un man ar viņu ir neitrālas attiecības.Tik daudz kā sazvanamies,viņš dzīvo citā valstī.Braukt pie viņa ciemos es tā īpaši nevēlos.Nav uzticības.Katru dienu mācos viņu pieņemt tāds kāds viņš ir un piedot viņam par to,ka viņš nav mācējis mani audzināt kā es būtu gribējusi.Toties nu mammai ir ļoti jauks draugs,kas man gandrīz aizstāj tēvu.

Manuprāt,lai izveidotu harmoniskas attiecības ar vīrieti vajag piedot savam tēvam.Lai cik grūti tas nāktos.Visi esam cilvēki un savus bērnus audzinam kā mūsu vecāki mūs ir audzinājuši.

Mans tētis nav nekāds ideālais, bet jau no bērnības tieši viņam esmu pieķērusies vairāk nekā mammai. Visi mani vienmēŗ par tēta meitu sauca :) Par vīriešiem - viena mana radiniece saka, ka mani puiši ir tēta kopijas :D Man pašai gan tā neliekas, drīzāk es pati esmu līdzīga tētim ,bet jā... sava tēta labās īpašības meklēju arī cilvēkā, ar kuru kopā plānoju attiecības. Patīk tieši mierīgas dabas vīrieši, kas nekad nepaceļ balsi, ir pacietīgi, nekādā gadījumā nav agresīvi, drīzāk mīļi un ar labu humora izjūtu. Parasti komplektā nāk arī pārāk zems pašvērtējums un mērķtiecības trūkums :D Bet mēģinu rast vidusceļu, jo nepatīk tie ļoti mērķtiecīgie, kuriem raksturs parasti ir skarbs un viņi neprot ieklausīties/izprast citus, kuri "netur" līdzi viņu tempam.

Es tikai esmu dzirdējis par to ka tām kurām nav tēva, tās izaug par mkām. Un lēkā no viena džeka uz otru !

Lai arī ir gājis visādi, man tomēr bija foršākais tētis, kādu vien varēju vēlēties. Mums bija labas attiecības, lielākoties ar viņu pavadītais laiks asociējas ar smiekliem un prieku. :) Bet vairs viņa nav, jau 3 gadus skumstu pēc viņa un arī tagad ir asaras acīs. :( Tik daudz nepateiktu vārdu, neizdarītu lietu... Ahh, dzīve šķiet tik netaisnīga, kad pēkšņi atņem mums kādu tuvu cilvēku...
Atgriežoties pie tēmas - par iepriekšējiem puišiem to nevarētu teikt, bet mans tagadējais draugs, ar kuru attiecības arī ir visilgākās, ir ļoti, ļoti līdzīgs manam tētim gan raksturā, gan interesēs, pat ēšanas paradumos :D Arī nedaudz izskatā... Tas man liek domāt, ka kaut kāda daļēja taisnība tajā visā ir. Vai arī tā ir viena liela sakritība... Katrā ziņā interesanti :)

Vienīgais, ko par savu tēvu esmu sapratusi - mans vīrietis nebūs (un nav) ne kripatiņas viņam līdzīgs. Un nē - nedomāju, ka tas kaut kā baigi ietekmētu attiecības ar vīriešiem, jo nekādu emocionālu saikni neesmu ar viņu izjutusi, nekad neesmu jutusi tēva mīlestību, rūpes vai lutināšanu. Bet - tas nav man licis domāt, ka visi ir vienādi vai ienīst visus vīriešus kā sugu, jo apkārt bija daudz pozitīvu piemēru - mīloši tēvi klases biedrenēm, draudzenēm utt. Arī tagad man ir attiecības, superīgs draugs, bērniņš, nejūtos apdalīta, protams, būtu gribējies izjust vecāku mīlestību, normālu ģimeni, laikam tāpēc tik ļoti gribu būt perfekta visā savā ģimenē, kaut kur taču man vajag izlikt to mīlestību, kura gadiem krājusies manī un pašas rokās ir veidot savu ģimeni, kādu to vēlos.

Ar savu tēti nekontaktējos vispār līdz 13 gadu vecumam. Tad viņš mani uzmeklēja, un kopš tā laika tiekamies apmēram reizi nedēļā līdz divās un sazvanāmies gandrīz katru dienu. Šobrīd attiecības ir ļoti tuvas. Neskatoties uz to, ka kā tēvu viņu esmu iepazinusi salīdzinoši nesen, man viņš ir kļuvis daudz tuvāks par māti, ar kuru diendienā kopā esmu pavadījusi visu līdzšinējo mūžu. Attiecībās ar vīriešiem.. hmm, nekādas kopsakarības neesmu manījusi gan. Šie apstākļi nav mani ietekmējuši. Lai gan man normāls ģimenes modelis nav bijis un arī mammai piedzīvotāji mainījušies kā zeķes, mana uztvere par ģimeni nav izkropļota. Ļoti vēlos nākotnē radīt savu ģimeni, kurā ir divi mīloši vecāki un bērni. Negribētu saviem bērniem ne tādu tēvu, ne tādu māti, kādi bija man, mani vecāki nav paraugs, pēc kā vadīties, veidojot ģimeni. Savu māti necienu kā sievieti, tāpat, kā tēvu - kā vīrieti. Bet tas neizslēdz, ka mīlu viņu kā tēvu.

Es ļoti mīlu savu tēvu, mums ir ļoti labas attiecības, tikai par to seksualitāti runājot, bieži jūtu, kad esmu kkā izaicinoši saģērbusies, tēvs neskatās, kā uz meitu, bet kā uz sievieti. Tas mani mulsina un baida, bet , protams, esmu meita un tas arī viss. :)
Vīrieti vēlos savādāku, jo mans tēvs ir diezgan emocionāls, māte emocionāli spēcīgāka, laikam man tāda pati misija, ka būšu enerģētiski spēcīgāka par vīrieti, bet tomēŗ vēlos, lai mans vīrietis būtu vienlīdz spēcīgs morāli. Ar uzskatiem, kā manam tēvam, jā, tas ir, godīgums pret sievieti, viena vienīgā, pamats dzīvei, ģimene kā vislielākā vērtība dzīvē, nekādi one-night stand. Nu tā kkā..

Esmu augusi bez teeva un tas ir tas iemesls, kaapeec es pati nekad neveeleetos buut vientuljaa maate. Esmu speejiiga nodibinaat ilglaiciigas, noturiigas attieciibas. Ja mans pirmais viirs nebuutu izmainiijies pa lauliibas laiku un pazaudeejis savu dziivessparu, no vinja es nebuutu skjiirusies. Pieziimeeshu, ka man patiik vienaudzji vai par mani jaunaaki viirieshi.

Manas dzimtaa sievietēm nekad nav veicies ar vīriešiem, nācies būt stiprajām un pašām sisties pa dzīvi, bet es negribu būt stiprā, gribu būt aizvējā. Ceru, esmu lauzusi šo loku, lai svai meitai rādītu jau citu modeli.