Nepilna ģimene...

esmu uzaugusi pilnā ģimenē, bet ne ar īsto tēti. it kā viņš ir blakus mammai jau kopš sevi vispār atceros un daudz ir palīdzējis gan man, gan mammai, tomēr bieži izjūtu attiexmi kādu īstais tēvs savam bērnam visticamāk neveltītu. Par īsto tēvu mamma nekad nav stāstījusi, tā ir kā tabu tēma, tomēr biju pietiekami ziņkārīga, ka pati visu uzzināju. Zinu, ka man ir pusbrālis, zinu ka tēvs jau pirms daudziem gadiem nomira (nesanāx satikt :( ), zinu, ka tēvs mani atstāja tikai tāpēc, ka mamma viņu padzina. Bieži domāju, kā būtu, ja vņš vēl būtu dzīvs un varētu viņu satikt. Tomēr pieļauju, ka tā ir vienkārši ziņkārība - vai esmu viņam līdzīga? vai biju gribēta? kā būtu, ja būtu...?

Mani arī mamma uzaudzināja. Kad man bija ~5 gadi, tētis sapazinās ar citu un mūs pameta. Finansiāli atbalstīja, bet tā otra siviete neļāva tētim tikties ar mani. Atceros, ka reiz tētis mani aizveda uz Zoo dārzu, viņa viņam zvanīja, bet viņš meloja, ka ir darbā. Ar laiku jau netikāmies vispār, jo viņiem piedzima pašiem savi bērni un tētim laikam apnika mūžīgā slēpšanās un melošana. Vispār skumja tēma.
Un jā, tēva trūkums ir atstājis iespaidu, piekrītu šim:

Man vajag to stipro plecu uz kā paraudāt, muguru, aiz kuras noslēpties. Tēvišķās rūpes, kā lai saka..

Tēvs pameta mammu pirms es biju piedzimusi. Man bija mamma, vecvecāki, krustvecāki, tāpēc tēva trūkumu neizjutu. Man bija laimīga bērnība un pēc tam augot par viņu daudz nedomāju, jo - kāpēc lai domātu par cilvēku, kuram es neesmu vajadzīga?
Viņš parādījās pie apvāršņa kad man bija...laikam 13 gadi..vai 14.Man nekādas īpašās emocijas nebija. Kā parādījās, tā pēc tam pazuda atkal. Pirms dažiem gadiem viņš nomira. Nekad neesmu turējusi uz viņu ļaunu prātu par pamešanu. Viņš man vienmēr ir bijis vienkārši...svešinieks, kurš man vienaldzīgs. Varbūt, ja es viņu būtu pazinusi un viņš, piemēram, būtu mūs ar mammu pametis manā bērnībā, es domātu savādāk un man sajūtas būtu savādākas.
Priecājos, ka mana mamma nebija no tām mātēm, kuras bērniem ieborē nepatiku pret tēvu, kurš pameta un stāsta meitām, kādi visi vīrieši ir kretīni. Viņa dzīvoja tālāk un nevilka pagātni visu laiku līdzi.

Par nepilnu ģimeni kļuvām, kad man bija 17, brālim 15 gadi. Mamma nomira un mēs palikām ar tēti. Ar prātu saprotu, ka bijām jau apzinīgā vecumā - gandrīz pieauguši, bet tas laikam nemazina tās sāpes, kuras vēl joprojām nav rimušas. Arī bieži vien iedomājos, kā būtu, ja viņa vēl būtu ar mums, kā viņa izskatītos tagad, kā priecātos par savu pirmo mazbērnu...

Es uzaugu pie vecmammas, kaut gan man ir arī mamma. Vienkārši apstākļi bija tādi, ka uzaugiu pie vecmammas. Tēta vietā man bija mammas brālis, ko uzskatu par labāko tēti pasaulē.

Vizuāli zinu kā mans tēvs izskatās, jo dzīvojām vienā ciematā, bet kontaktus nekādus neuzturējām. Tēva māte diezgan ilgi klaigāja, ka neesmu viņa meita, tagad gan uzskata, ka esmu viņas labākais mazbērns. Bet visu ir nokavējusi - man to radu nekad nav bijis un nebūs. Skumji par to man bija tad, kad skolā bija jāzīmē dzimtas koks, un es varēju uzzīmēt tikai vienu savu pusi. Otras man nav.

Bērnībā, līdz kādu 8 gadu vecumam tēvs diezgan bieži brauca ciemos (uz jubilejām, šad tad tāpatās), šķiršanās iniciatore bija mamma un tā mana ģimenes puse arī mani uzaudzināja - ar uzskatu, ka tā otra ģimenes puse maitasgabali vien ir. Atceros, man bija kādi 6 gadi un tēvs bija atbraucis mammu otrreiz bildināt, es viņiem nesos pakaļ un kaut ko jaucos vidū, īsti pat nesaprasdama, kas tur notiek, bet māmiņa gads vēlāk stāstīja, ka es esot viņu izglābusi no tizlas situācijas :D
Kādus 13 gadus tēvu nebiju redzējusi vispār, kad satiku, nonācu pie secinājuma, ka man ārkārtīgi nepatīkams cilvēks - pilnīgi cita kultūra un uztvere par lietām, pusmāsas tādas pašas, varbūt, ka nav labi tā teikt bet - pastulbas.
Bet gan jau viņi par mani to pašu domā :D
Tēva trūkumu ģimenē nekad neesmu izjutusi, jo bērnības mājā dzīvoja gan vectēvs, gan mammas brālis, vispār tāda kupla, raiba ģimene, brīnišķīgi cilvēki, kurus mīlu un par daudz ko esmu pateicīga.

Laikam līdz kādam 2gadu vecumam '' tēvs'' bija ar mums, bet tad ar mammu izšķīrās. Pārāk jauni sagāja kopā, daudz strīdi, viņš mēdza krāpt u.t.t.
Viņš dzīvo netālu no omas, un ar omu uzturējām kontaktus, tāpēc,kad vienmēr aizbraucu pie omas sanāca satikt arī viņu.
Protams, maziņa tur ar viņu runājos, viņš mani vaktēja u.t.t. bet tad jau viņam bija cita no kuras ir arī bērns. Skumjākais bija tas, ka vinš ne reizi nepazvanīja pats, ne reizi neapsveica svētkos, kur nu vēl par dāvanām runājot. Vienu reizi gan atbrauca uz mājām, lai pateiktu mammai, kāda viņa ir maita,ka prasa bērnu naudu.
Un vissāpīgākais brīdis bija,kad viņš atbrauca pēc vairākiem gadiem no ārzemēm un veikalā pagāja garām, jo neatpazina. Tas iedūrās kaut kur dziļi dziļi sirsniņā,jo man bija tikai 13, nesapratu, kā savu bērnu var neatpazīt,kas tas par tēvu.
Tagad, protams, ciemojoties pie omas arī viņu satieku, bieži maucas virsū samīļot un apvaicāties, bet es ieturu distanci, neļauju pieskarties,jo man tas ir svešs cilvēks, viņš man nav nekas. Kāpēc man izlikties un būt divkosei ''AK TĒTI'' Ja viņam tā dziļi vienmēr ir bijis vienalga.

Skumjākais ir tas,ka pati dzīvoju pēc principa,ka vajag piedot, bet es nespēju. Gribu-bet nespēju piedot, ko tādu. Un arī attiecībās ļoti bieži šis viss atstāj iespaidu, nezinu kā maz var uzticēties vīriešiem, kurš ir divkosis, kurš nē.

Man nav tēva. Cilvēks kurš pielika pāris kustības, lai es rastos un pie pirmajam grūtībām noziedēja man neskaitās tēvs.

Un arī attiecībās ļoti bieži šis viss atstāj iespaidu, nezinu kā maz var uzticēties vīriešiem, kurš ir divkosis, kurš nē.

Es gan uzticos un spēju uzticēties, laikam tik ļoti mani tas viss nav ietekmējis.

Mamma izšķīrās no "tēva", kad biju vēl pavisam mazs zīdainītis.."Tēvs" mūs piedzēries izmeta ziemā no mājas..tas pielika arī punktu mammas un "tēva" attiecībām. Kādu četru gadu vecumā, mamma iepazinās ar jauku vīrieti..Sākumā uzrunāju vārdā, bet pēc pāris mēnešiem jau lepni viņu saucu par tēti..Vienmēr esmu uzskatījusi tagadējo tēvu, par savu īsto tēvu, jo uzskatu, ka tēvs ir tas, kas tevi ir audzinājis, nevis tas, kas tevi ir radījis un pametis..
Ar īsto tēvu esmu kontaktējusies..Pāris reizes..Vienmeŗ atcerēšos to dienu, kad viņš man lūdza piedošanu par to, ko bija izdarījis..Es vēl maza būdama, piedevu..Tā ir lielākā kļūda, ko savā dzīvē esmu pieļāvusi..
Cik esmu ruājusi ar mammu..Nekas nav mainījies. Viņš vēljoprojām dzer..
Mamma reiz mani aizveda pie viņa, jo kad biju mazāka, ļoti vēlējos viņu satikt..Tajā dienā viņš bija ļoti piedzēries un viņa aizbildinājums bija, ka svin draugam vārda dienu...Pats labākais, ka šamējam vārda diena bija tikai pēc 4 dienām...
Reizēm es aizdomājos par to, vai es viņam kādreiz esmu rūpējusi..Vai viņam interesē, kas notiek un tā..

Uzaugu ģimenē bez tēva,bet bērnībā es pat neiedomājos, ka tāds tēvs eksistē vai ka man tāds vispār būtu vajadzīgs. Es nezinu kā tas ir, kad ir tēvs,tapēc arī man nav nekādu emociju pret to visu.
Tagad vairāk kā pēc 20 gadiem viņš sajutās vajadzīgs un sāka man internetā rakstīt vēstules visādas, es pateicu,ka viņš man ir svešs cilvēks un lai liek mieru, jo tas ir tāpat kā kāds uz ielas pēkšņi pienāktu un gribētu būt mans tēvs.