Sveiks, Sīrup! :D
Bet , ja nopietni, es jau tik sen gribēju uzrakstīt, bet ir tik daudz kā sakrājies, ka vienā tekstā sakarīgi to grūti aprakstīt.Jau uzreiz atvainojos, ka tik gari.
Esam kopā jau 4 gadus.Pie strīdiem es tieku gan morāli , gan fiziski pazemota.Viņš vienmēr ir uzskaitījis ,cik es esmu slikta,ka neko neprotu, kāds man ir celulīts, cik esmu resna. Kad kautko pagatavoju viņš nekad nepaslavē, tik pasaka , ka varēja būt labāk .Varbūt tā visa ir patiesība, bet vai to nevar paturēt pie sevis?!
To visu es pieciešu tādēļ, ka viņš ir savā ziņā labs ģimenes cilvēks. Es zinu, ka viņš mani nekrāps, viņš nedzer un nestaigā pa meitenēm. Ir strādīgs un mīl bērnus. Un radi savā starpā jau ir pazīstami. Viss ir tik cieši. Bet es vairs nevaru.Neizturami ir tas, ka pēc strīdiem, kad es saku ka pietiek mani fiziski ietekmēt -viņš to kategoriski noliedz un saka, ka viņš mani neietekmē fiziski, vai arī uzsver ,ka es pati esmu vainīga.
Kad eju uz darbu, parasti cenšos +/- sataisīties, jo jāstrādā ar cilvēkiem,un darbā nereti, kāds pasaka -tu forši izskaties! .
Bet mans mīļotais man ir kategoriski aizliedzis - iztaisnot matus, lietot laineri,dažreiz tušu esmu par daudz uzsmērējusi.. un vispār , jo briesmīgāka izeju sabiedrībā, jo labāk.Tā, kā mēs dzīvojam kopā, un nedod Dievs, man būs iztaisnoti mati, viņš mani pavilks ar varu zem dušas un visi mani taisnie mati ,vairs nebūs taisni. Tas ir normāli? Vai arī es kļūdos?
Jā, atzīšos, man ir svarīgi, lai mati man būtu savesti kārtībā, jo pēc dabas man viņi ir riebīgi viļņaini.
Tagad es pastāstīšu situāciju, kas mani izsita no sliedēm un es vēl joprojām nevaru attapties.
Biju kursa pasākumā, par kuru viņu es arī brīdināju. Braucot mājās telefons bija dziļi somā un bija ieslēgts klusums. Atbraucot mājās, mana piere tika skaisti atsista pret sienu, es tiku sagrābta un viņš mani nosauca "skaistos" vārdos un pieprasīja, lai es pasaku - kur es esmu vazājusies, kāpēc necēlu telefonu utt. Es biju šokā un izsista no sliedēm. Viņš man pat neļāva pateikt "Čau!"
Jā, meklēju tam attaisnojumu un saprotu, ka viņš man neuzticās. Jo pirms apmēram pusgada, es viņam samelojos , par to, ka es iziešu pastaigāt ar draudzenēm, bet tai pat laikā aizbraucu ar kolēģiem pastaigāt pa Vecrīgu.. Atbraucot mājās, izkāpjot no mašīnas atvadījos, apskaujoties, ar kolēģi [kas tiešām bija tikai apskāviens. Bet te nez no kurienes izlec mans puisis un sāk ārdīties. Mājās es dabūju, gan fiziski, gan morāli. Saprotu, ka biju pelnījusi.
Bet šoreiz? Šoreiz viņš zināja, kur es esmu, viņš bija rakstījis manai draudzenei, kura arī to visu apstiprināja, bet vienalga - atbraucot mājās es dabūnu pa galvu.
Tas velkās viss jau gadiem. Pat neskaitot šo gadījumu. Un tagad jau nedēļu cenšos izdomāt , ko darīt tālāk.
Bet varbūt esmu pati pie visa vainīga un man ir jāmainās?
Ja es pielikšu punktu , vai es atradīšu labāku?
Pašlaik esmu izmisumā un nelaimīga.