Kā nesajaukt jūtas?

kā saka viens mans labs draugs, kas dzīvē ik pa laikam palīdz ar vīrieša padomu : "jāpārguļ ar citu un tad sapratīsi, vai pret esošo simpātiju ir patiesas jūtas vai nē"

biju izmantojusi viņa padomu, sapratu, ka nav bijis nekādu patiesu jūtu, vienkārši VTO :)

Mani atkal citādāka tā problēma nomoka. Pagājušajā nedēļas nogalē iedevu vīram atvaļinājumu, lai brauc uz laukiem un es paliku pilsētā. Un tās dienas bija pats mokošākais ko esmu dzīvē izbaudījusi uz savas ādas. Nonācu pie slēdziena, mans vīrs ir mana atkarība. Bet tagad domāju - vai tas maz ir labi?!? Vīrs pagaidām to vēl nav piefiksējis un līdz ar to neizmanto, bet... cik ilgi?! Jo atkarības taču ir jāārstē..

Vajadzēja ar bijušo tā izdarīt. Tagad morālās lomkas - nevajadzēja toreiz šķirties. Nu neko, jānoveļ viss uz PMS, štruntīgi.

Atigita - vai tad šī nav tā labā atkarība, kuru nevajadzētu ārstēt? ;)

Aga, labu atkarību nav.
UN ir slikti būt atkarīgam no 2.puses. Tu kļūsti vājš un ievainojams.

Jā, man arī šķiet, ka tādu labo atkarību nemaz nav.
Bet ko darīt, kā rīkoties, kā galu galā ārstēties..
Nenobojājot savu ģimeni un laimi.

man jau skiet, ka milestiba ir tada patiesa un nesautiga davasana otram. davat var savu uzmanibu, laiku, finanses utt. vins reizem ir augstak par pasa velmem.
ja ir ta, ka savas intereses ir 1. vieta, tad tur gan es saubos vai ir ta milest.