Sveikas, meitenes :)
Jau labu laiku mani moka kāda nepatīkama atziņa, kuru vēlētos apspriest ar Jums un lūgt kādu gudru padomu :)
Situācija saistīta ar mana drauga mammu. Patiesībā viņa ir ļoti jauka sieviete un mums iespējams būtu pat ļoti labas attiecības, ja vien es nebūtu viņas dēla draudzene... Problēma slēpjās tajā, ka viņa ir šķīrusies, mans draugs ir viņas vienīgais dēls, kam tiek veltīta visa viņas dzīve, dēls pieradināts dzīvot pēc "skaldīt un valdīt" sistēmas - viss notiek pēc viņas prāta, un pat ja viņš no viņas palīdzības atteiksies, tāpat viņa visu izdarīs viņa vietā, jo "viņš taču pats neko nemāk izdarīt". Šajā ziņā viss bija ideāli, līdz uzrados es. No viņas viedokļa problēma ir tajā, ka es esmu pieradusi dzīvot patstāvīgi, neatkarīgi, lēmumus pieņemu pati un viņas "skalīt un valdīt" sistēma uz mani galīgi nestrādā + mācu draugam, ka viņam pašam ir jādomā ar galvu un viņš patiesībā ātri mācās, bet tas neiet kopā ar mammas valdonīgumu... Pēc visa spriežot, viņai ir bail, ka es viņai dēlu atņemšu, viņa daudz labprātāk draugam pie sāniem redzētu paklausīgu un padevīgu draudzeni. Man acīs nekad nekas nav teikts, parasti vai nu ignorē mani vai izturas ļoti laipni. Bet cik zinu, aiz muguras pārmet draugam, ka viņš tērē naudu braucieniem pie manis, bieži izplāno savas aktivitātes brīvdienās pēdējā brīdī, jaucot ārā mūsu kopīgos plānus. Vēl 1 problēma ir tāda, ka viņa pati dzīvokli uzturēt nevar - draugs palīdz apmaksāt rēķinus, kas ir iemesls, kāpēc mēs nevaram sākt dzīvot kopā. Es mācos Rīgā, bet draugs nepelna tik daudz, lai uzturētu mammas dzīvokli + mūsu dzīvesvietu Rīgā. Un nejaukākais ir tas, ka mamma meklē visādus attaisnojumus, lai neko nemainītu - jaunas attiecības, lai nebūtu vientuļa, viņa nemeklē, labāk apmaksātu darbu arī ne, kaut gan ir bijušas iespējas, un viņa arī necenšas mainīties attieksmē pret dēlu un mani...
Kopumā jau vairākus gadus šādu situāciju pieciešu. Nu ok, pagaidām es studēju un mani tas skar maz... Bet drīz es studijas beigšu un ar mammu vienā dzīvoklī es nesadzīvošu (to es zinu par visiem 100%, jo vēlos dzīvot ģimenē, kur man blakus ir vīrietis, nevis ģimenē, kur mans draugs tiek nemitīgi padarīts par bērnu, kas neko nemāk, nejēdz un wsp...). Tiešām šo puisi mīlu. Esam visu šo lietu arī izrunājuši, bet ne pie kāda risinājuma joprojām nevaram nonākt...
Kāda ir jūsu pieredze? Kā jūs rīkotos manā vietā?