Vai esiet apmierinātas ar sevi ??

Jā, esmu apmierināta! :)
Ar raksturu arī man viss ir lieliski, jo māku piestrādāt pie sevis un ne jau velti mans vīrietis mani ir iemīlējis! :)

Kopumā esmu apmierināta ar visu. Vajag tikt vaļā no nepamatotas greizsirdības lēkmēm, tad no mušas varu izpūst ziloni, no sērijas: pati izdomāju, apvainojos... Bet nu jau ar to strādāju un ceru, ka tikšu galā.

labs jautājums.

faktiski, viss, kas saistīts ar raskturu, emocijām- esmu apmieirnāta ar sevi, jo saprotu, ka šī rakstura dēļ spēju turēt galvu virs ūdens, lai arī citreiz nedaudz pārspīlēju. Ja būtu kaut nedaudz citāda- noteikti "noslīktu", kā lielākā daļa sabiedrības.

nedaudz fiziskā forma jāsaved kārtībā- bet tas ir laika jautājums.

ģērbšanās stils- lūk tas man ne viskai, varu nopirkt arī smuku drēbi, bet sakombinēt neprotu..tas laikam jāmācās :)

Šobrīd liekas, ka esmu kaut kādā disharmonijā ar sevi

ar mani vēljoprojām tāpat. esmu atradusi lielāko daļu iemeslu tam, bet vēljoprojām cīnos ar "astēm", tātad atbilde ir nē - pašlaik ne pilnībā apmierināta.

Ne līdz galam.Bet pie ta tiek strādāts.

Lielākoties esmu ar sevi apmierunāta, bet, protams, ir lietas, pie kurām joprojām jāpiestrādā, nu, piemēram, pie ģērbšanās stila un dažām sava rakstura īpatnībām... Ļoti neapmierināta ar sevi biju pusaudžu gados, bet, laikam ejot, sāku "mainīties uz augšu" un ar daudzām savām nepilnībām esmu tikusi galā - vismaz tādā mērā, ka man tās netraucē.

Apmierinātība ar sevi man atkarīga no dienām, no mēnes stāvokļa vai sazin vēl no kā, jo ir dienas, kad jūtos MisPasaule, ir dienas, kad gribu uzbāzt sev maisu galvā un nelīst no mājas laukā, lai nerādītu citiem ne savu izskatu ne raksturu. :)

Esmu ceļā uz to.

Vairāk nē, nekā jā. Man ir iekšēja disharmonija, es dzīvoju iekšējos pārmetumos, pārāk daudz analizēju sevi, milzīga nepārliecība, tas kļūst traucējoši, es neticu sev, nemāku sevi paslavēt. Bet nu neko nevaru darīt. Ārēji man nepatīk tikai tas, ka esmu nedaudz apaļīga, pārējais kā ir tā ir.

ar raksturu esmu. patīk sava apņēmība,cīņasspars utt.
tikai nepatīk dažas nepilnības (pēc manām domām) manā izskatā.

piekasos krūtīm,zobiem,matiem utt.

Ar izskatu daudz maz esmu apmierināta, tomēr pa šiem gadiem esmu iemācījusies izkatīties tā, lai sev patiktu un nekomleksotu par to, kas nav dots. Raksturā, protams, būtu ko mainīt, bet arī ar to sadzīvoju, jo pieņemu sevi tādu, kāda esmu un negribu līdzināties citiem. Esmu es un viss:D Trūkumus vienkārši saucu par unikalitāti :)

Raksturā gribētu būt ne tik slinka, katru nakti pirms gulētiešanas apņemos, ka rīt darīšu to un to, pienāk rīts un nekas nemainās - atkal stumju māgā tos ceptos kartupeļus, darbā slinkoju, vakarā meklēju čilu pie tv vai dodos šopingā un tā paiet laiks, kurā bija plānots mācīties angļu valodu, nodarboties vairāk ar sportu :D
Izskats? Vislabāk Patīku sev, kad uzvelku skaistas drēbes, saveidoju matus, aizeju uz solāriju :D :)
Vēl patīku sev no rītiem, kad tikko sataisos, bet pavisam cits skats paverās spogulī, kad atnāku no darba - acis iegrimušas, nogurušas un vilka apetīte :D Ja pēc tā visa aizeju uz treniņu, tad atkal sev patīku :D - apburtais loks :D

Nepatīku sev pēc ballēšanās - liekas, ka āda ir savītusi, pelēka pa visu ķermeni :D paiet pārs dienas un atkal atdzīvojos :D :)

Brīžam jūtos pārlieku apmierināta. Nopietni. Ir, loģiski,pie kā piestrādat, bet tomēr pārlieku sevi mīlu ,lai sevi mocītu, daru tikai to, ko velos, nevis mocu sevi, kādiem uzstādītajiem ideāliem :)

Nepatīku sev pēc ballēšanās - liekas, ka āda ir savītusi, pelēka pa visu ķermeni. Paiet pārs dienas un atkal atdzīvojos

100% mans stāsts.

man viss patīk. ar visiem saviem plusiņiem un mīnusiņiem esmu tieši es un tieši tāda, kāda esmu. un ar to arī atšķiros. ja ir kaut kādas lietas, kas varbūt nav tik pozitīvas, tad man absolūti nav pašmērķis tās izlabot.

Pirmais, kas ienāca prātā ir -5kg un būs ok :D
Kopumā esmu apmierināta ar sevi.. ir vēlme nākotnē kļūt pašpārliecinātākai un izglītotākai dažādās jomās :)

Hmm, interesantas atbildes. Es par šo jautājumu nekad īsti neesmu uztraukusies un piedomājusi. Izskatu neesmu mēģinājusi mainīt, rakstura iezīmes arī ne.

Vienīgais, ko varu iedomāties, ir, ka neesmu apmierināta ar savu uzvedību darbā, jo nereti no manis tiek prasīts kaut kas tāds, kam neesmu kvalificēta, tāpēc nākas sevi drusku ienīst, kad kaut kas neizdodas.

Esmu.

Jā, protams, ir sīkumi, kas nepatīk vai ko gribētu uzlabot, bet tie man netraucē dzīvot un mīlēt sevi!

Neesmu apmierināta. Nekad nebūšu.

No vienas puses dažreiz mana mīlestība pret sevi ir tik izteikta, ka bail. Bet tad ir manas personības otrā puse, kas nekad nav apmierināta. Es izvirzu priekšplānā ideju "kad es būšu tāda un šitāda, tad man būs labi", kā tieku līdz tam, tā atkal man jau ir citas iedomas un atkal viss process no sākuma. Neverending story.
Ir reizes, kad, gluži kā Abalonei, Mēness ir nostājies sliktā pozīcijā (pret mani :D), tad ir tik draņķīgi, vārdos neizsakāmi.