Vīrietis uztur

Man šāds modelis ir divus gadus. Jā, jūtos labi tur nav ko teikt, mums darbojas.

Mani uztur mans puisis. Es gan esmu darba meklējumos, un kad atradīsies kaut kas kur mani ņems es strādāšu kaut pusslodzīti, šobrīd esmu mājsaimniece gadu, ļoti patīk uzkopt māju, dekorēt, rosīties pa virtuvi, nodarbojos ar sportu, lasu, blogoju, gleznoju,jo tā ir viena no sirdslietām, tiekos ar draudzenēm, braucu pie ģimenes, apmeklēju pasākumus u.t.t , dažreiz uznāk apnikums, bet ceru patiesībā, ka drīz uzradīsies kāds darbs :)

Tiesa man iepriekšējā darba pieredze nav, ja vien skaitās vienas dienas strādāšana izstādē :D
Tā, kā, ceru, ka tikšu kaut uz pusslodzi par pārdevēju, apkopēju vai jebko , bet mājās būšana mani arī tīri apmierina, bet tomēr, gribu arī to savu naudiņu ko piemest budžetam,jo draugs apmaksā īri, rēķinus, ēšanu, higiēnas preces, izklaidi, drēbes, un no manas puses ienākumi svārstās no 30-60ls mēnesī!

Izlasīju Sany komentāru pirmajā lapā līdz šai vietai:

nedomāju, ka tu vēlies, lai tev brauciens uz veikalu jau šķistu lielākā ekstra, ja nu vienīgais tev patīk iepirkties vienatnē.

un mani tā sasmīdināja, ka šim cilvēkam vienmēr ir tāda pārliecība par to, ko citi grib. :D Piedod, tiešām iebrauci auzās. Bet, tas off topic.

Te, nu, par tēmu var runāt ilgi un dikti, bet principā - kas kam tuvāks. Nav tāds "obligāti". Varbūt pamēģini padzīvoties mājās un, ja nepatīk, meklē darbiņu? ;)

Kaut kādus pāris mēnešus būs Ok, bet tad tev pieriebsies mājās sēdēt.


Hmmm, man liktos jocīgi, ja gribētu, lai vsp iet no darba prom. Samazini slodzi vai pamaini, ko haļavīgāku, bet pavisam prom iet nav forši.

Es tagad būtu sajūsmā, ka varētu sēdēt mājās, jo man ir apnicis mans darbs. Laikam jāmeklē cits darbs. Bet man šķiet, ka man ātri vien tā sēdēšana mājās apniktu.

Ja varētu atļauties nestrādāt un tajā pašā laikā mācīties, tad vēl apdomātu, bet visos citos gadījumos - nekad nekādā veidā nekļūt no kāda atkarīgai. It sevišķi no vīrieša, kurš pēc kāda laika Tev var palūgt savākt mantiņas.

ta bezjedzigi sedet majas man ilgi nepatiktu. bet ta jau esmu es.

Ja puisis var atļauties uzturēt, kāpēc ne? Es laikam mierīgi varētu tā dzīvot :D Bet man nekas tāds nespīd.

Es vispār reiz domāju savādāk, bet tagad šķiet, ka - jā, vīrietim ir mani jāuztur, lai varu darīt ko gribu - strādāt, mācīties. Kā man ienāk prātā. Tā ir mana jaunā pašapziņas celšanās procesa sastāvdaļa.

Ance,

interesants viedoklis, man tieši šķiet, ka finansiālā atkarība nosit pašapziņu.

Es par pretējo drusciņ.
Šodien izlasīju: Savā ziņā sievietes Balzaku arī uzturēja, lai viņš varētu par viņām rakstīt.

Pēdējā laikā nereti nācies dzirdēt par dāmām, kuru kažociņā iekārtojies vīriešcilvēks - nestrādā, patērē rūgtus, iesalu saturošus dzērienus, kasa punci pie teļļuka.

Lūk, ja par mani kāds rakstītu vārsmas vai prozas gabalus, es nebūtu pikta šo kādu laiku pabalstīt. Bet, protams, tad jābūt vismaz tikpat apdāvinātam kā nelaiķa Balzakam, neiešu jau uzturēt slaistu vulgaris, kurš no sevis spēj izspiest vien pamatskolas līmeņa domrakstu.

Pati nevēlētos tikt uzturēta.

nu es arī kādu laiciņu biju bez darba, man bija garlaicīgi. un labāk, ka man pašai ir nauda, ok lai viņš mani uztur ja grib, es tad savu naudu tērētu sev. bet nē dzīvot pilnīgi atkarīgais no vīrieša - nu nē!

Queen, jā, zini, es iepriekš arī tā domāju. Bet es te vairāk runāju par to, nevis, ka man negribas strādāt, bet drīzāk par to, ka man ir izvēles iespēja nestrādāt un attīstīt sevi. Tagad es strādāju no mājām, bet es gribu būt droša, ka, ja es izlemšu, piemēram, mācīties, man būs tāda iespēja. Tas ir jautājums par izvēles iespējām un tas, ka es varu izvēlēties, man paceļ pašapziņu. Tik pat labi es varu izvēlēties dzīvot vispār bez vīrieša, bet tā jau ir cita lieta. Tad ir nedaudz savādāk jārīkojas. Bet tieši attiecībās es gribu zināt, ka man vairs neviena labad nebūs jāziedo savi sapņi - nez finansiālu, nedz citu iemeslu dēļ.

Tas ir jautājums par izvēles iespējām un tas, ka es varu izvēlēties, man paceļ pašapziņu.

papildināšu - tas, ka esmu šo izvēli pelnījusi, vienalga ar ko.

Ja vīrietis var, bet sieviete grib - zaļā gaisma

Bet tieši attiecībās es gribu zināt, ka man vairs neviena labad nebūs jāziedo savi sapņi - nez finansiālu, nedz citu iemeslu dēļ.

Potenciālajā strīdā, ja tāds izveidosies, neiesaistīšos...

...un tomēr!

Kā ar iespējamību, ka vīrietis varētu attapties ar nepiepildītu sapni azotē? Ja viņa vienīgās ilgas nav aiz kājas vilkt mājās mamutu un nodrošināt savu dievieti ar tik sildošo izvēles iespēju (kura to nopelnījusi ar, ui, nevaru izdomāt - vienalga, ar ko)?
Un tas nekādā ziņā nav izaicinājums uz kašķi vai nikns uzbrauciens. Vien kluss atgādinājums par to, ka harmoniju visbiežāk veicina līdzsvara stāvoklis dabā un dzīvē.

Sanāk,ka vīrieši savā ziņā ir ierobežotāki par mums. Ja nu vīrietis arī grib pamācīties vai aiziet uz ne tik labi atalgotu darbu, bet toties savu aicinājumu. Vai arī kādus pāris gadiņus grib nodarboties tikai ar hobiju. Vai paceļot un neko nedarīt? Vai vīrietis var un DRĪKST atļauties šādas vaļības? Iedomājoties sevi vīrieša vietā... man žēl viņu paliek. Viņam visu apzinīgo vecumu tik dēļ sievietes jārukā. Bet kas paliks viņam...?

Nu vēl interesantāk - pelnījusi, ka Tevi uztur, ar to vien, ka Tu esi. Laikam jau visvairāk izbrīnīja forma, kādā uzrakstīji - vīrietim ir mani jāuztur. Uzreiz rodas jautājums - kādēļ tad tieši viņam ir jāziedo savi sapņi, jāraujas par diviem, lai Tu varētu sasniegt savējos ? Kādēļ Tu esi pelnījusi, bet viņš ne. Ai, lai paliek, tāpat katrs dzīvo kā labāk prot.

hanna!, neuztveru to kā uzbraucienu. :) Daļēji tev piekrītu, bet es izklāstīju tikai vienu no savām ideālu attiecību sastāvdaļām. Tās nesastāv tikai no naudas un darba. Pie tam, manuprāt, veiksmīgs vīrietis arī ir tāds, kurš sevi realizējis savā sapņu darbā. Protams, tur vajag arī nelielu sievietes grūdienu reizēm, bet tas nav nekas nesasniedzams. Bez tam, es jau nelieku tam vīrietim, kurš ar mani ngerib dzīvot kopā, tagad uzpurēties ar mani dzīvojot un vergot manā labā. :D Neba es viņus pie radiatoriem pieķēdēju. Ja grib, lai nāk, ja grib, lai iet, bet ne vairākkārt. Protu par sevi parūpēties arī pati, pie tam labi. Taču vīrietī man vajag drošības nodrošinājumu sev un bērnam. Arī finansiālu. Ja viņš to nespēj man sniegt, man to nevajag - mocīties pašai un mocīt citu. Es jau nerunāju par kaut kādām abstraktām lietām - tikai par normāli apmaksātu darbu. Diez vai kāda no jums gribētu dzīvot ar kādu, kam "nepiepildītais azotes sapnis" ir būt par bezdarbnieku un dzīvot uz sievas kakla. Taču, ja sapnis ir cits - uz priekšu. Tikai, lai necieš ģimene, jo man jau ar sapnis būtu, piemēram, atstāt sīkos ar vīru (ja tāds būs) un aizlaisties pasaules apceļošanas tripā, bet es to nekad nedarītu. Tieši tā, kā saki, arī jābūt - līdzsvarā.