Dzīvošana pie vecākiem

ak, ko var ņemties par patstāvības/ neatkarības definīcijām. jautājuma doma taču bija par to, cik gadu vecumā sāka dzīvot atsevišķi no ģimenes, nevis, kad sākāt pašas pelnīt naudu sevis uzturēšanai!!!

Jā, dzīvot atsevišķi no vecākiem un dzīvot neatkarīgi ir divas dažādas lietas.

Autorei jautājumu vajadzēja formulēt precīzāk, jo citas jau te pa kojām dzīvojas no 14 gadu vecuma un to uzskata par patstāvību, kas tā nemaz nav (ja neskaita to, ka mammīte vakarā neskatās vai bērns laicīgi aiziet gulēt). Varbūt te tās meitenes vēl līdz šim pat brīdim nav sākušas pelnīt kaut dzīvo atsevišķi. Bet tā jau ir sava veida māksla - dzīvot no tā, ko pats nopelni, nevis vecāki atsviež. Un pliku dzīvošanu atsevišķi no vecākiem nevar salīdzināt ar patstāvību. Manuprāt, kauna lieta ir beidzot augstskolu (tas manā skatījumā ir maksimālais termiņš neatkarībai) joprojām rēķināties ar vecāku atbalstu.

Es bastoju stundas vidusskolā, lai nopelnītu sev kādu naudiņu.

līdz 18 gadiem, sāku dzīvot dzīvoklī ar vēl citiem vienaudžiem, nebij grūti, strādāju, saņēmu skolā stipendiju, nebiju atkarīga no viņiem.

Pārvācos, kad bija 22. Grūti bija tādā ziņā, ka pietrūka ģimenes. Tagad apciemoju, protams, bet gribētos biežāk.

16 vai 17. neatceros.
ne. kas tur gruts?

Autorei jautājumu vajadzēja formulēt precīzāk, jo citas jau te pa kojām dzīvojas no 14 gadu vecuma un to uzskata par patstāvību, kas tā nemaz nav

Tā kā pati esmu to piedzīvojusi (izņemot dzīvošanu kojās daļu), tad pavisam droši atļaušos nepiekrist. Vienīgā atšķirība no tā, kā dzīvoju šobrīd ir naudas avots - šobrīd to maksā darba devējs, vidusskolā vecāki. Nekādas citas atšķirības nav. Tik pat labi var teikt, ka arī šobrīd neesam neatkarīgas, jo naudu nedrukājam :D

Ar mani bija otrādāk, nevis es izvācos, bet mamma.
Vienkārši mamma aizbrauca dzīvot un strādāt uz citu valsti. Es paliku viena dzīvot mūsu dzīvoklī. Pēc pāris mēnešiem no turienes izvācos un sāku dzīvot kopā ar draugu.
Ā un tad man bija 18 gadi. Grūti nebija, grūti bija tikai tas, ka mammu vairs nesatiku tik bieži.

Man 24 joprojām dzīvoju pie senčiem. Man liela privātmāja pierīgā un netaisos dzīvot smirdīgā hrušķenē, un maksāt 150 Ls par īri kaut kādam losim kurš dabūjis dzivokli mantojumā no savas omes.

+ vēl par komunālajiem apkure vispār cirks siltumtrases silda zālīti bet rēķini ir nenormālākie, es labāk saviem senčiem mēnesī nolieku 150 Ls savu senču kabatā. Un kredītu dzīvoklim mūžā neņemšu, lai tie 2006 gada celto halturšiku '' moderno '' māju īpašnieki iet bankrotēt. :D

Pofig dzīvošu pie senčiem līdz nāve mūs šķirs. Draudzenes nav un nevajag lētāk sanāk sist kulakā. Man tagad vajag mašīnai normālai sakrāt, ja tu ieguldi naudu mašīnā mašīna vismaz tevi nepametīs a ar tām vāverēm h*j sapratīsi lēkā no koka uz koku !

a ar tām vāverēm h*j sapratīsi lēkā no koka uz koku !

Es gribēju rakstīt lēkā no daikta uz daiktu pārteicos !

Cik apzinīgas ir muteres, kas savām malaļetkām ļauj dzīvot atsevišķi jau no 14 g.v.? Vai arī tiešām neatkarīgās 14gadnieces patstāvību domā ar pārvākšanos uz internātu, kur aizsūtītas dēļ nespējas pavilkt parasto skolu?

Draudzenes nav un nevajag lētāk sanāk sist kulakā.

:D :D :D Ģeniāli :D


Es sāku dzīvot atsevišķi 16 gados. Jā bija grūti un vēl joprojām ir. Jo tikko kā brīvdienas skrienu uz mājām. Un ar naudu arī nemāku dzīvot. Bet cīnos.

18-19 gadu vecumā pārvācos prom no mājām.

Cik apzinīgas ir muteres, kas savām malaļetkām ļauj dzīvot atsevišķi jau no 14 g.v.?

Manējā acīmredzot peitiekami labi ar mani strādāja līdz tam, jo joprojām neesmu ne nodzērusies, ne nonarkojusies, ne apbērnojusies.

Pamest bērnu 14 gados nav normāli kā tā.

18 gados pārvācos uz Rīgu studēt. Nē, grūti nebija, jo vecāku mājās jau biju pieradusi piedalīties mājas darbos, un tagad ir jādara daudz mazāk(dzīvoju viena) nekā pirms tam. Esmu patstāvīga, taču finansiāli atkarīga no vecākiem.

no 22 gadu vecuma dzīvoju atsevišķi. sen jau to ļoti gaidīju, jo nepatīk tā rīvēšanās un bakstīšanās. tagad esmu laimīga, ka esmu mājās vienīgā saimniece un izdarīto izvēli nenožēloju.dzīvoju kopā ar draugu. mācēt māku visu un tas netraucēja. psiholoģiski tieši esmu priecīga par brīvību

19 gadu vecumā biju prom+maksāju par visu savā dzīvē pati. Es nespētu būt viena no tām, kura uzsāk studijas, ņemot no vecākiem naudu, lai gan brīvo laiku pavada, piemēram, cosmo. Ja ir laiks, tātad var strādāt. Ja var strādāt, var par sevi arī maksāt. Nezinu, ja būtu augusi turīgā ģimenē, varbūt būtu pieradusi, ka par mani maksā vecāki, taču man ir laimējies piedzimt ģimenē, kur iemāca strādāt.

19 gadu vecumā biju prom+maksāju par visu savā dzīvē pati. Es nespētu būt viena no tām, kura uzsāk studijas, ņemot no vecākiem naudu, lai gan brīvo laiku pavada, piemēram, cosmo. Ja ir laiks, tātad var strādāt. Ja var strādāt, var par sevi arī maksāt. Nezinu, ja būtu augusi turīgā ģimenē, varbūt būtu pieradusi, ka par mani maksā vecāki, taču man ir laimējies piedzimt ģimenē, kur iemāca strādāt.

Man līdzīgi, bet labi vien ir, jo dzīve iemācījusies strādāt un cīnīties pašai! :)