Nezinu vai noderēs, bet nu riskēšu rakstīt :]
Sākās viss dienā pēc Jaunā gada, ar lielu prieku vēru vaļā aploksni ar uzņemtajām bildēm, ieraudzīju vienu, otru, sākumā nodomāju, ka vienkārši neveiksmīgs foto, seja ne no tā leņķa nofotogrāfēta jo izskatījās apaļāka kā parasti, kājas ar laikam vajadzēja savādāk nolikt, izskatījās tādas patuklas. Bet skatoties ar vien vairāk bilžu sāku krist panikā un skrienot pie draudzenes ar asarām acīs jautāju - vai tiešām es izskatījos tik slikti? Vai tiešām es esmu palikusi TĀAADA?
Sapratu, ka tā vairs turoināt nedrīkst, biju pasākusi apēst sliktās emocijas, ēdu arī tad kad vienkārši mocīja garlaicība. Sāku badoties, protams tagad saprotu, ka tas bija izmisuma solis un ne tas pareizākais. 3 nedēļu laikā nometu 6 kg, biju sajūsmā. Tad vienu vakaru izdomāju, ka tagad jau gan varu vienu picu apēst. Pica vienu vakaru, otru, trešajā cepti kartupelīši ar treknām kotletēm pa virsu uzdzerot kolu un 2 nedēļu laikā viss svars atnāca atpakaļ, plus vēl 2 liekie. Lieki teikt, ka biju šokā un uz izmisuma robežas.
Vienu rīt gāju uz veikalu un pat pašai īsti nefiltrējot sametu groziņā kārtējos mēslus. Gāju jau uz kasi, bet tad, nezinu kas notika, noliku to groziņu pie viena no plauktiem, aizgāju paņēmu tukšu un saliku iekšā - daudz dārzeņu, brūnos rīsus, pilngraudu makaronus, tītara fileju, kādu augli, kefīru un viss. Aizgāju mājas ar lielo ideju gatavot kautko gardu, bet apsēdos pie galda un sāku raudāt, viss pēdējo mēnešu stress nāca ārā, saukāju sevi skaļi par losi, idioti, resnuli kura domā, ka ar skatīšanos uz veselīgāku pārtiku vien pietiks lai kļūtu veselīgāka. Jutos graujoši, vīlusies sevī, kā pēdējā nejēga. Kad vairs šķiet nebija palicis ne asaru, nomazgāju seju, azigāju uzvilkt sporta tērpu, botas, saulenes un devos 2 h garā pastaigā. Austiņās skanēja drum 'n ' base kurš man gan krita uz nerviem, gan uzmundrināja. Visu laiku ar sevi domās sarunājos. :]
Tieši tā bija diena kurā sapratu - stop, pietiek, vairs nekādas sevis mānīšanas, nekādu ilūziju. Gribi but tieva, smuka? Sporto un ēd normāli. Negribi sportot, tad dzīvo tālak nelaimīga.
Un vēl šodien brīnos cik salīdzinoši vegli man šīs pārmaiņas nāca un cik lielu ganarījumu man sniedz sports. Man patīk izjust kā strādā katrs muskulītis. Nereti svariņus pacilāju skatoties spogulī, fantastiska sajūta pētīt kā muskulis saspringst un atkal atslābst. Apzināties, ka tev Dievs devis abas kājas un abas rokas, gudru galvu un tu to visu vari bez problēmām izmantot un uzlabot to kas tev sevī nešķiet tik simpātisks. Man ir dota liela dāvana, ķermenis kurš darbojas un es to tagad izbaudu un izmantoju uz visiem 100%.
P.S. Atvainojos, ja stāsts haotisks, rakstīts uz pohiņām pēc vakardienas svētkiem :]
31
