Biju maza, domāju, ka mēness dilstošā mēnesī pakāpeniski nodrūp, lai pēc tam attiecīgi augošā pieaudzētu sevi, savu mēness virsmu klāt. Un tā atkal un atkal. :)
Ko es pieaugusi tādu nezinu, nevaru iedomāties. Gan kaut kam tādam jābūt. Atceros tikai, ka mums ar māti reiz aizgāja saruna par kosmosu, un viņa sirsnīgi izņirgājās par manu apgalvojumu, ka saule ir zvaigzne. teica - jā, jā, kā tad, un mēness arī ir zvaigzne - ha ha ha. Es biju nepajokam aizsvilusies, skaidrojot, ka smiekli nevietā, jo saule tiktiešām IR zvaigzne. Tā cīnījāmies katra par savu taisnību stundas divas, nākamajā dienā viņa pati pienāca klāt un atvainojās, teica, esot pārbaudījusi, un izrādās, ka saule tik tiešām esot zvaigzne. Ak, kā biju nokaitināta iepriekšējā reizē - es zinu, bet mani par muļķi pataisa ar savu nezināšanu.