Mammmu/tēti, es Tevi mīlu!

Nekad neesmu teikusi. Tikai tad, kad nomira tētis, mammai pateicu - "Bet es taču viņu mīlēju..."
Bet dzīvajiem nekad neesmu to teikusi :( nav mums atklātas attiecības. nav ieaudzināts ko tādu teikt. Neesmu arī pati no savējiem tos vārdus saņēmusi, bet tas nenozīmē, ka nemīlam :) Mīlam un kā vēl. To jau redzam darbos. Bēdīgos brīžos, metīsimies pa galvu pa kaklu pāri visai valstij, lai vakarā vienkārši būtu visi kopā. Tur pat nav 2 domu. :)

nekad neesmu teikusi, bet ļoooti gribētu! gan mammai, gan tētim, gan vecvecākiem.. tieši tāpat neesmu to dzirdējusi nenoviena sava ģimenes locekļa. :(

šķiet, ka es kaut kā baidos no šiem vārdiem, kautrējos.. arī bērnībā nerakstīju šos vārdus uz zīmējumiem utt. kā to mēdza darīt citi bērni.

Bērnībā teicu biežāk, tagad ļoti reti, jo ar mammu sabojājušās attiecības un grūti pārkāpt sev pāri un to pateikt. Mamma gan man to saka diezgan bieži!

Neesmu teikusi, nezinu kàpēc, būtu pateicīga kàdam, kas man izskaidrotu kàpèc nevaru pateikt, kaut vai atbildèt- es tevi arī,
lai gan mūsu attiecības ir lieliskas, drīzāk draudzeņu nekā mātes- meitas.

Nekad tādus vārdus no vecākiem dzirdējusi neesmu, kā arī neesmu teikusi viņiem. Teikusi esmu tikai bērnam un draugam.

tikai vienai esmu teicis un tā nebija mamma.

Karinjo-man liekas,ka es sos vaardus saaku vairaak lietot tiesi tad,kad saaku patstaaviigu dziivi svesumaa!Tiesaam briinos,ka veeljoprojaam tik biezi dzirdu sos vaardus no saviem deeliem!
Savai mammai vienmeer pasaku,kad beidzam sarunu!
Te vispaar cilveeki daudz vairaak izraada miilumu ,kaa Latvijaa-nav taads uci -puci,bet kaut kas ir attieciibaas savaadaaks,to gan es varu teikt:)

esmu tikai mammai teikusi. visi pārējie jau tāpat zin :)

Mammai biezhi saku.

Nekad nesmu to teikusi vecākiem, arī viņi man nav. Varbūt tad, kad biju pavisam maza, bet neatceros. Bet gribētos.
Katru dienu to saku dēliņam, bieži draugam.

Neesmu nekad pateikusi, man arī nav teikts.
līdzīgi kā karinjo-kurš pateiks, kāpēc??
jo nav pilnīgi nekādu šaubu, ka kāds kādu nemīlētu.

Pāris reizes esmu teicis un mana mamma man to ir pateikusi uz pirkstiem saskaitāmas reizes .. bet apzinos, ka tas no padomju audzināšanas un latviešu mentalitātes .. bet nu šai ziņā vajadzētu laboties.

Kopš nomira mans tuvākais cilvēks-omīte un es atskārtu, ka tā arī nepaspēju pateikt viņai, ka viņu ļoti mīlu, tagad to mammai un citiem tuvākajiem saku diezgan bieži:)

Līdz šim NEKAD, vēl neesmu lietojusi šos vārdus.
Pat ne 5 gadu attiecībās ar savu draugu un no viņa arī netika nekas tāds dzirdēts. Varbūt tā vietā tas tika aizstāts - "ES DIEVINU TEVI!" Bet vienalga nedaudz trūka tie pirmie vārdiņi.

Kad man būs bērni, tad gan gribu to viņiem teikt un arī saņemt pretī šos vārdus.

Jāatzīst, ka nekad neesmu to teikusi saviem vecākiem. Vienkārši mūs tā audzināja, ka neteica viens otram, bet izrādīja citādi. Es gribētu pateikt, bet tas būtu ļoti savādi pēc visiem šiem gadiem. Draugam gan saku.

Neesmu teikusi. Mamma 1x ir pateikusi. Bet es to jūtu tāpat, katru dienu.

Nekad neesmu teikusi.
Mums ģimenē nav tādas uķi-puķi pūkainīšu, bet vairāk tādas best friend attiecības, līdz ar to daudz jokojamies, smejamies un ar darbiem izrādām savu pieķeršanos un līdzcilvēku svarīgumu.

+ man liekas, ka te ailavjū tekstiņi ir stipri stereotipisks paradums no amerikāņu filmām, kur tas tiek bārstīts pa labi un pa kreisi. tas tā, atbildot uzjautājumu - kā jūs varat to neteikt un nesaprotu, kādēļ tik daudzas nav teikušas?

Izbrīnijos un palika skumji lasot šo diskusiju. Mums ar ģimenē nav uti-puķi, bet sakam viens otram šos vārdus. Dzīve ir īsa, un ģmene ir ļoti svarīga, ari emocionālā atmosfēra tajā.

Esmu teikusi, bet kad biju mazāka, varbūt kādā 5.klasītē, mums tā ģimenē netika pierasts, māsai gan kā vien viņu satieku saku un omai arī pasaku :) Ikdienā šos vārdus nelietoju, jo ģimeni nesatieku. Pa retam pasaku, bet nav tā pierasts ka jāsaka, es to zinu ka viņi mīl mani un ka es viņus. Ikdienā šos vārdus birdinu kā no pārpilnības raga savam draugam :D