Ar shausmam atceros :D Nepatika tas posms, kad vairs nebiju berns, bet ari pieaugusi vel ne, visas ar to saistitas izmainjas, kas satricinaja ieksejo pasauli, pirmas depresijas utml. Dzivot pa istam saku pec 20 gadu vecuma, turklat ar katru gadu klust tikai superigak!!!!
Man driizaak bija "negantie 16". Biju ljoti spurains tiinis, turklaat pati pelniiju sev iztikai un klusi ieniidu pasauli, jo man nebija taa, kas bija visiem paareejiem - normaalas gimenes.
Vispār man uznāk "depresija" , jo šķiet, ka viss skaistais jau ir bijis un izbijis, priekšā vairs nekā nav, kaut gan man ir tikai 22 gadi. Es pastāvīgi slīgstu atmiņās par tiem jaukajiem 16... :)
Ballētāja nebiju, gāju uz skolu, mācījos, bet nūģe nebiju. Vnk tajā vecumā uzskatīju, ka esmu labāka par tiem, kas atnāk uz skolu un tik stāsta kur un cik izdzēris. :D
Un, protams, protams, vēlās sms sarakstes ar vecākiem puišiem! :D
Trakie tīņa gadi jau bija aiz muguras. No kādiem 13-15, vot tas bija laiciņš. Pirmā iemīlēšanās klases 5 vecākā puisī, protams, bez atbildes. Ak, šīs mīlas mokas :)
16 gados pārcēlāmies ar ģimeni uz citu Latvijas galu, jauna skola, jauni draugi. Nemaz tik viegli ar adaptāciju negāja. Ar puišiem atsāku draudzēties tikai pēc vidusskolas. Pēc pamatskolas, kur viens otru pazinām jau no pirmās klases, vidusskolas biedri, īpaši puiši, likās kā no citas planētas.
Mani saldie 16 bija vienkārši pārcukuroti :D Biju kopā ar 19gadīgu puisi un līdz ar to pavadīju daudz laika ar viņa draugiem, kuri lielākā daļa bija pilngadīgi. Tas mani padarīja ļoti populāru. :D Daudzi mani draugi gribēja kopā ar mums tusēt, bet viņiem parasti uzlika stieni, sakot, lai iet uz bērnu diskotēkām, kuras gāja līdz 22:00 :D Jā, man gāja jautri..
Vislabākais periods, pirmie puiši, ballītes, izklaides, visu laiku kaut kas notika, labi izskatījos, bija nauda, uz mācībām neiespringu:D, atceros kā ļoti gaišu laiku:D
Man laiks no 16- 17 bija fantastisks! Ballējos uz pilnu klapi, draudzene bija superīga, puišu kompānija tauriņiem lika lidot uz urrā, pienākumu nebija - dzīvoju mūžīgajā tusiņā un beigās iepazinos ar savu vīru. Tas ir laiks, par kuru varu teikt - dzīvoju tā, lai kauns stāstīt, bet prieks atcerēties. Tagad, protams, ne pusi no tā visa nedarītu, bet esmu laimīga, ka man ir tādas atmiņas. Prieks, ka esmu tikusi cauri bez kriminālas sodāmības un narkotiku lietošanas. Tas arī ir laiks, kad ieguvu vislabākos, tuvākos draugus, kas man ir.
Un
ja man kādreiz būs meita, nelaidīšu ne uz kādām pidžamu ballītēm pie draudzenēm. Zinu es šitās pasaciņas!
šim arī es piekrītu par visiem 100% :D
Eh, jauki atcerēties visas dullības :)
savos 16 jau pirmo puisi pametu :D man patika, ka viņš skrēja pēctam pakaļ, tad apnika un sāku skatīties uz citiem, tusēties - sagādāju mammai lielas galvas sāpes, biju lielākais rūpju bērns. Biju bezrūpīga un puišiem galvas sagrozīju viens un divi.. Bet kopumā bija forši, vajadzēja tikai mācīties, nedomāt ne par ko.. tagad darbs, augstskola, rēķini un viss izrietošais :D
Man gan jau no paša sākuma ar vecākiem bija atklātība - kur biju, to arī pateicu. Paši saprata, ka labāk, ka zina, kur un ar ko ballējos, nekā lauza galvu, vai saku taisnību.
16 gados biju paraugbērns, kurš tajā vecumā pat nebija pagaršojis šampanieti.Reti,kad svinēju dzimšanas dienas.Cik es atceros, tas bija ''tukšais'' gads.
77
