Miris Imnats ziedonis. RIP

Atceros vidusskolas laikus, kad ļoti ļoti daudz lasīju Ziedoņa Epifānijas, vairākas reizes katru pārlasīju un domāju, ko viņš ar katru salīdzinājumu domājis.
Pēc tam pati sāku rakstīt visādas muļķības un pārdomas par dzīvi. Iedvesmoja! :)

man vienmēr licies, ka ziedonis dzeju raksta, nevis no sevis, bet caur sevi. ziedoni esmu lasījusi paralēli ar pāris "ko dvēsele dara pēc nāves" grāmatām, pārsteidzoša sakritība.

choco lady mums pamatskolā vajadzēja apkopot paštaisītā grāmatā Ziedoņa epifānijas :) Toreiz neatceros cik dabūju un neesmu pārliecināta,ka man vēl tā grāmata ir saglabāta(lai gan es daudz skolas lietas esmu saglabājusi,rītā noteikti paskatīšos),bet atceros cik grūti bija izvēlētos,jo viņam ir daudz lieliski darbi un ar lielu rūpību un centību taisīju,piebilstot vēl,ka latviešu valoda un literatūra bija mani mīļākie mācību priekšmeti skolā.

Varbūt ciniski izklausīsies, bet kāpēc jātaisa traģēdija, ja cilvēks miris, turklāt ne traģiskā nāvē. Priecāties vajag - Ziedonis bija izcila personība, dzīves laikā paveicis tik daudz! It kā 21. gadsmits, cita domāšana, bet par nāvi te liekuļoti žēlojas, it kā būtu aizmirsuši, ka cilvēki mirst, turklāt katru dienu. Kaut katrs no mums spētu tā aiziet, atstājot aiz sevis tik daudz, dzīvojot pilnasinīgi un iedvesmojot veselu tautu. Šaubos, ka te kāda sapratīs manu galveno domu, drīzāk sāksies piesiešanās vārdiem, bet nu kaut kas man šitajā visā besī. Nomirsim mēs visi. Bet ne visi nodzīvos tādu mūžu kā Ziedonis. Tas arī ir galvenais, un to vajag novērtēt.
Un tas ''RIP'' ir ārpus jebkuras kritikas.

Visbiežāk ziņu portālos pie šāda tipa rakstiem komentāri tiek aizliegti, galvenokārt, lai neviens šādā brīdī neizrāda necieņu aizgājējam un komentāros nemēgina izskaidrot savstarpējās attiecības.

Manuprāt, pilnīgi pietiek atcerēties cilvēku pie sevis, domās, nevis skriet pa galvu, pa kaklu postot forumā dzejas rindas.

Cerams, ka administrācija dzēsīs šo ''diskusiju''.

Nazi, tik jauki! :)
Man arī tik ļoti patīk epifānijas, jo tie ir tādi mazi, dīvaini stāstiņi. Garos romānos es nevaru sagaidīt beigas, un tur nekas nenotiek. Epifānijas ir īsta ideju eksplozija.
Un atkarībā no garastāvokļa un dzīves situācijas, katrā no tām var saskatīt ko jaunu.

Jā, daži cilvēki nesaprot, kādēļ tad pēkšņi visi tik ļoti slavē aizgājušos, citē viņa darbus (citā gadījumā- atskaņo mūziku).
Es šovakar arī klausījos albumu Viegli, jo to izjutu kā nepieciešamību. Pieminēt.

Un ja šī diskusija būtu izvērtusies citādāk (lasīt- kā starp pieaugušajiem), tas būtu bijis ļoti sirsnīgi. Daudziem taču ir stāsti, mīļākie citāti, pārdomas.. :)

http://www.sapforums.lv/index.php?t=94010LustForLife, te un citviet cilvēki padalās ar labākajām dzejas rindām. Bez liekiem kašķiem.

Un ja šī diskusija būtu izvērtusies citādāk (lasīt- kā starp pieaugušajiem), tas būtu bijis ļoti sirsnīgi. Daudziem taču ir stāsti, mīļākie citāti, pārdomas.. +

Mammai nav interneta, piezvanīju viņai. Viņa raudāja. Vienīgais, ko pateica - viņš bija tik pastāvīga vērtība, ka man likās - viņš pārdzīvos mani.
Man liekas tāpēc arī ir šoks un neticība un sāpes.
Mamma mani iepazīstināja ar Ziedoni, kad man bija 14 gadi. Un kopš tā laika esam lasījušas un pārlasījušas viņa darbus. Tagad tāda stulba tukšuma sajūta kā pēc laba sapņa, kas beidzies. Nekā vairs nebūs. Tikai atmiņas par to, kas ir bijis.
Man šodien ir dīvaina diena un šis vispār mani izsita no sliedēm.

Šis gan ir skumji. Parasti arī par katru aizgājušo, sabiedrībā zināmo nepārdzīvoju, ebt Ziedonis bija izcils.

Ja piemin Ziedoni, tad, viennozīmīgi, pirmais, ar ko man viņš asociējas ir epifānijas. Kā uzrunāja mani skolas laikā - tā vēl tagad šad tad pārlasu. Un katru reizi pārlasot saskatu un atrodu kaut ko jaunu.
Ziedoņa daiļradē, kā neviena cita autora darbos, varēja sajust vienkāršību, nesamākslotību, patiesu vērtību apziņu.

Imants Ziedonis un Rainis mani mīļākie dzejnieki. Žēl par Imanta Ziedoņa aiziešanu, viņam ir tik skaista dzeja mūža garumā sarakstīta, kas liek domāt, redzēt un sajust..

Gribas, lai baltā pasaulē
balti sniegi snieg,
Un pa baltiem lielceļiem
balti cilvēki iet.
Un, lai baltos cilvēkos
baltas domas dzimst.
Un, lai baltās darbdienās
balti svētki ir.
/I.Ziedonis/

Manuprāt, pilnīgi pietiek atcerēties cilvēku pie sevis, domās

Parakstos zem šiem vārdiem..