Labs vakars!
Ir pienākusi tā reize, kad vēlētos arī te kaut ko uzrakstīt un cerēt uz neitrālākiem viedokļiem, kas skatīs lietu no malas, jo, kā zināms, ģimene un draugi ne vienmēr visu vērtē objektīvi..
Situācija sekojoša - esmu kopā ar vīrieti jau vairākus gadus. Iepazināmies vidusskolas laikos, gan es viņam, gan viņš man bija pirmais - visādā ziņā. Gāja laiks, viss lieliski, tiešām..Līdz nesen sākās problēma, kas saucās - neizpratne par tālāko. Acīmredzot, ilgie gadi pašlaik ir nomācoši, jo ilgāk vilkt nevar - vai nu ir turpinājums un kāzas, vai nekas...no manas puses - pirms kāda gada arī šaubījos, nevarēju izlemt kas un kā (jo tomēr pirmais, nebiju izballējusies), bet vienu mirkli nedaudz paskatījos uz vīriešiem apkārt un sapratu, ka tie ir pilnīgi neinteresanti man. Nemāku izskaidrot, bet tik tiešām NEKO ar citu kā tikai manu draugu iedomāties nevaru un negribu. BET šī pārliecība laikam bija tikai man. Kā nesen sapratu, draugs pašlaik nezina, ko vēlas nākotnē un ir apjucis. Jūt nelielu spiedienu (laikam no draugiem, ģimenes) par mūsu attiecībā,, kad taisamies precēties utt. Un man rodas sajūta, ka viņš nezina, vai tiešām vēlas ar mani pavadīt visu savu dzīvi. Es to jūtu viņa rīcībās, kaut gan viņš apgalvo (un es pat to zinu), ka viņš mani mīl vairāk par sevi, negrib mani sāpināt un vaina neesot manī, bet gan situācijā, ka pārāk agri uzsākām attiecības. Varbūt tas ir kāds mednieka - vīrieša instinkts, kas liek vēl paklejot apkārt..Nezinu, kaut gan izrunājāmies atklāti ar puņķiem un asarām - es esot laba un viņu apmierinot, bet šī ziņkāre neliekot mieru...Situācija kopumā absurda, JO mēs esam kopā laimīgi un kā cimds ar roku, bet kāpēc viņš tik ļoti vēlas šo pārliecību??? Es saprotu, ka nav cita varianta, kā palaist viņu, jo ar vīrieti, kas vēl šaubās, es negribu turpināt..tajā pašā laikā esmu kā apsēsta..viņš man ir viss, un esmu nedaudz pazaudējusi sevi. Esam vienojušies, ka VIŅŠ tuvākajā laikā dos atbildi, ko vēlas, lai izlemtu par tālāko (jo es jau devu savu ziņu - man vajag tikai viņu un viss, man nevajag pārdomas). Tagad vakari liekas gari, katru minūti skatos SMS. Zinu, ka sekos saruna, bet tā ir kā dilemma. Mēs esam kā viens vesels, un tagad viss ir..nu tāds. Pat ja viņš pārdomā, ka nevēlas nekādu pauzi...vai es to gribu? Protams, ar sirdi gribu, jo mīlu!!!! Bet prāts saka, ka šī doma viņa galvā atkal pēc laika var uzpeldēt.. Kā lai dara?
Pateikt striktu "NĒ", ja viņš izlemj visu turpināt bail, jo negribu pazaudēt...bet pauzes ir pauzes..kas var mainīt visu..
Kāda ir jūsu pieredze šajos lēmumos, "pauzēs" un sekās pēc tam?