Šķiet ziemas periods ir stipri par stipru ievilcies. Bet labā ziņa ir tāda, ka pavasaris jau ''klauvē'' aiz loga rūts tikpat kā. Un šajā garajā, tumšajā rudens- ziemas periodā ir ievilkusies depresija. Laikam jau tāpēc, ka ārā lielākoties ir drūms laiks, saulīte pa retam parādās un man teju jau gandrīz gads riņķī kad esmu viena. Tā pārspīlētā valentīndiena mani vai beidza nost no vientulības sajūtas. Labi, ka tā ir garām. Bet ne jau šoreiz par to ir stāsts. Stāsts ir par cilvēkiem, par sabiedrību kopumā.
Jau pasen esmu novērojusi (taču kādu mēnesi tā stiprāk), ka uz manis tiek vērst desmitiem, simtiem acu pāru. Nosodošu acu pāru, vienalga kurā vietā - autobusā, vilcienā, tramvajā.. uz ielas pie luksafora, visur kur es dodos savās dienas gaitās un manis tiek vērsti šie nosodošie acu skatieni. Par ko? PAR KO ,NOLĀDĒTS? Es esmu kārtīga, jauna sieviete - kopta un labi ģērbjos, drēbes vienmēr ir no labiem veikaliem tīras, kosmētika saprāta robežās tiek lietota. Ģērbjos atbilstoši laika apstākļiem. BET? Ko var blenzt, es atvainojos. Daudzi pat uzdrošinās pagriezties vēlreiz atpakaļ, pasmīkņāt.
Kāpēc es to rakstu - šodien bija liels, trekns punkts tam visam.. kas lika vienkārši man eksplodēt. Lai gan ir svētdiena, es pēc darba devos mājup uz staciju. Līdz vilcienam bija dažas minūtes atlikušas, stāvēju uz perona un gaidīju savu vilcienu. Nolēmu atbildēt uz draudzenes iepriekš rakstīto īsziņu. Tajā pašā laikā, kāds puisis.. kāds nu puisis 20+ gadi, no tāda ''kruto'' galu. Nesaku, ka es esmu zemē metama, es arī labi izskatos un no draugiem saņemu, kā arī kolēģiem tikai komplimentus. Jo mans darbs ir birojā un tur ir jāģērbjas un jaizskatās pieklājīgi, lietišķi, smuki.
Šis puisis staigāja no viena stūra uz otru, šurpu turpu . Un tad man kā pārsteigums (es to puisi nepazinu, nezinu kas viņš tāds) , perons tukšs ... un BAMS!! No mugurpuses viņš man ar plecu savu stipri iesita, pagrūda un pateica '' Dur* bl!!!*''. Nodomāju, smalks gājiens! Bet neko viņam tam āpsim nepateicu:@ . Jo mana pašapziņa pēdejā laikā dēļ šiem cilvēkiem, kad šķiet ka ar mani nav kas kārtībā ir pamatīgi iedragāta un tas vēl maigi teikts. Nervi ir noēsti, ka pat sabiedrībā uznāk raudiens.
Izkāpu no vilciena, viņš arī. Bet viņš nebija vietējais. Vietējos es zinu, jo dzīvoju mazā miestiņā netālu no Rīgas. Es pagriezos un mājup pār asarām nevaldīdama gāju apkārt ceļu, kas ir garāks, nekā parastais ikdienā ierastais.
Es vairs nezinu ko darīt. Par ko man tas viss? Par ko? Kāpēc tā ir jāblenž? Ko es esmu izdarījusi kādam? Es vispār esmu klusa, mierīga. Uz teātri, visām izrādēm es eju viena pati, bez ģimenes, bez draudzenēm. Tur arī šie skatieni. Tā sāp. ;(
Cilvēki- tie ir mežoņi. Ne velti esmu teikusi ka dzīvnieki ir bijuši visos laikos uzticamāki par divkājaino.
537
