BĒRNĪBA

Par tām kolorādo vabolēm uz kartupeļiem man arī ir atmiņas.
Man vectēvs vienmēr lika lasīt, es negribēju. Tad viņš man par katru nolasīto vaboli deva divas zemenes. Tā nu tā lasīšana aizgāja, jo zināju, ka dabūšu zemenes. Ja salasīju daudz tad nopirka arī saldējumu.

Un šitā:

Kādu 3-4 gadu vecumā dzīvoju Limbažos, kaimiņos bija puika nedaudz vecāks par mani. Mēs ieslēdzāmies šķūnī un viņš man mācija bučoties :D

Dažreiz iedomājos, nez kāds viņš ir tagad. Bet atceros tikai viņa vārdu un to,kurā mājā agrāk dzīvoja. :D

atceros, ka kad man bija kadi 4-5 gadi, man bija cholka, un man vina totali riebaas, tad nu es sajutos kaa frizieriiite, pakjeeru lielaas skeeres, noseedos zem virtuves galda un shniksh, shnjaks, cholka vairs nebija :D Lieki piebilst kaa es peec tam izskatijos :D

atceros, ka kad man bija gadi 10-12 muus (dazhas pagalma meitenes) puishi "kjerstiija", jaa tas saucaas taa. un tas bija tik regulari, kaa ikdiena, mes visulaiku mukaam prom, un peeksni no stuura kaads izliida, taada spredze bija :D vini muus ar aboliem nometajam, ar kokiem bakstija.
tgd atceroties, liekas, wataafak? kapeec tas taa bija, kapeec mees mukaam, kapec vnk nesedejam uz vietas? laikam tapee ka pashaam patika :D

Ar māsu griezām nost matus (neatceros, viena otrai, vai es tikai viņai :D ), slēpdamās aiz skapja, bet aizmirstot par otrām durvīm, kas atveras tieši ar skatu uz mūsu paslēptuvi. Un, protams, pa tām tieši ienāca vecmamma.

Mammai no ASV radiem tika atsūtīti auskari, kamēr vecmāmiņa siena pļavā, mēs ar adatu izdūrām sev caurumus ausīs, lai varētu valkāt tos mammas auskarus. Pēctam priecīgi stāstījām par savu veikumu. Valkāšanas iespēja tika apturēta momentā :D

Saskatījušās, kā vectētiņš pīpē, gājām pagalmā (!) aiz krūmiem arī pīpēt. Tas bija kādu 6 gadu vecumā apmēram. Tūlīt vien vectētiņš arī bija klāt, vēl tagad bērnības somiņas lencē ir izdedzis robs no svecītes ar kuru mēģinājām aizdedzināt cigaretes :D :D sērkociņu padarīšana bija pārāk sarežģīta :D

Sev matus griezis bērnībā, man liekas,ka ir katrs :D

Atceros agro bērnību kā ļoti jauku un mīļu laiku. :) Dzīvoju dzīvoklī mazpilsētā, bet ļoti bieži viesojos vecmammas mājās tai pašā pilsētā, bet pie meža. Tāpēc tas ir tas, ko lielākoties atceros - rotaļas verandā arī lietus laikā, iztēlojoties, ka tas ir kuģis un ir vētra, suņi, kas bija mani draugi un palīgi, vistas ar cāļiem, čiekuru lasīšana. :) Ziemā turpat pie mājas laidos nost no kalniņa, bet vectēvs vienmēr smējās, ka es esmu princese stikla kalnā un viņš nāks pakaļ. Kad nosalu, vecmammai vienmēr bija gatava silta "bērnu kafija", toreiz bija tādas kā iebiezinātā piena bundžiņas, bet ar kakao. Sēdēju pie krāsns un spēlējos ar vecmammas bērnības mantām. Spilgti atceros kādas no Saeimas vēlēšanām, man bija laikam 6 gadi - bija pārnestas lapiņas ar tām partijām, par kurām nenobalsoja. Es sēdēju un sacerēju dzejoļus par kandidātiem. Atceros tikai vienu - Jānis Jurkāns, dullais burkāns. :D Bet re kā tā politika man prātā iesēdās, tā arī palika līdz pat šim laikam.

Skolā bija jautri. Spēlējām zvaigžņu karus, viens zēns izdomāja, ka būs gudrāks par pārējiem un uzvilka sev galvā krēslu, tā, lai krēsla sēdeklis ir pie vēdera un kājas uz priekšu. Improvizēts aizsargs pret svešām lodēm un 4 šautenes. Viss jau jauki, tikai izvēlējās mazāko no krēsliem, bet pašam ausis kā dambo. Tā arī nevarēja dabūt nost, nācās saukt strādnieku, lai palīdz dabūt nost. Strādnieks neticēja tiem, kas gāja viņu saukt palīgā. Tā nu Zvaigžņu karu puika raudādams pats pie meistara dabūja iet pa visu skolu. :D :D

iemetu netīšām kaimiņu meitenei ar ķieģeli pa galvu :( pēc tam mēnesi negāju ārā no mājas, jo bija bail satikt viņu.

es ar sev esmu nogriezusi čolku - līdz ar matu saknēm... tad gan ilgi bija "ezītis" čolkas vietā :D

Man joprojām ir visas manas bērnības rotaļlietas.
Vienreiz nometu puķu podi no b alkona netīšām.
Vienreiz apmaldījos tirgus gaļas paviljonā.


Par bērnibu ir daudz atmiņu.

Es bērnībā biju kā mazs puika :D Pat dažs labs puika ir mierīgāks.

Katreiz savas blēņas. Bet nu vislielākā bija, kad man bija 4 gadi, pie mums atnāca māsīcas tētis, un viņam jau bija +- 50 gadi un sākuši izkrist mati(caurums galvas vidū), un man tas tā iepatikās, kad es izdomāju, ka man ar tāds jānogriež. Protams sev nevarēju, bet par upuri kļuva vecmāmiņa. Kā viņai paveicās, ka pamodās laikā, jo es jau biju ar šķerēm un divu šķipsnu jau nebija :D

Atceros kā mans kaimiņpuika mani divreiz!!!!(kāda muļķe), pierunāja mani ielikt kāju ugunskurā, kurš vēl ir karsts. Pirmo reiz apdedzināju, skrēju uz mājām smērēt sviestu, tad nācu atpakaļ un viņš teica ka jau vēss un es protams(no visiem bērniem vienīgai zandales) liku iekšā :D

Tāpat atceros, ka māsīcas vectētiņš nāca no darba mājās, un bija dziļi šokēts, kad atrada visā ciematā izlīmētas lapas ar viņa mājas telefonnummuru, adresi, suņa vārdu, konkrētu mājas lokāciju un iespēju ienākt pa sētas vārtiņiem u.c. ideālu plānu visiem, kas vēlētos nākt. Mēs bijām saskatījušās Coyote ugly un izdomājām veidot savu bāru :D viņa lodžijā.