gribētu izstāstīt savu situāciju un jautāt jūsu viedokli, jo esmu pajukusi savās emocijās, vēlmēs, loģikās un jūtās un viss mani baida, ka neiebraucu milzīgā katastrofā!
Situācija:
Man ir bijis grūti iemīlēties, jo neesmu no tām, kas viegli uzticas un ļaujas jūtām. Pagājušo gadu satiku puisi, starp mums bija distanču attiecības, bet ik pa laikam tikāmies un viss lēnām attīstījās, līdz es sapratu, ka esmu iemīlējusies. Lai sev atzītos, ka esmu iemīlējusies un tas ir ok, man pagāja kādi trīs mēneši ar mokām. Decembrī, kad biju sakartojusi savas emocijas un gatava par to runāt, otrs pateica, ka ir iemīlējies kādā citā. Mani pārsteidza mana reakcijas- biju savas emocijas tā sakārtojusi, ka mani tas nesāpināja, biju priecīga, ak viņš jūt taureņus vēderā un man bija tās labākās domas par viņu, sevi un to sajūtu, kuru loloju pret viņu. protams, ja būtu iespēja, izvēlētos būt ar viņu, bet no sirds biju priecīga, ja viņš ir laimīgs, pat ja tā neesmu es.
Jauno gadu sāku ar skaidru galvu, prieku un plāniem sev. Un te nāca pārsteigums, kāds no pagātnes, kas bija tikai zibsnis, uzradās manā dzīvē. Pirmais vīkends ko pavadījām kopā bija mums abiem ''tikai seksam'', jo viņš arī kā pāris mēnešus bija šķīries, bet no daudz nopietnākām četrus gadus attiecībām ar kopā dzīvošanu.
Pēc tam man likās viss tur arī paliks, bet.. es biju viņā ko aizkustinājusi un sekoja meili un ieintresētība par visu manu dzīvi. Man no sākuma bija skaidrs ''nē'' uz ko vairāk, jo attceroties viņu- brunči, brunči utt, un nelikās, ak ir mainījies.
Tā divas/trīs nedēļas sarakstījāmies, bet es pateicu visu, ko domāju- par sevi, saviem plāniem, par savām jūtām pret iepriekšējo puisi, par to, ak neticu viņam, neredzu mums nākotni utt.
Un viņš tikai turpināja, sakot, ak dos man laiku līdz redzēšu. Neizturēju un bezmaz rupji teicu, ka te nav un nebūs. Un saņēmu atbildi, ka ja es negribu, lai viņš mani mēģina mani turpināt pārleicināt, tad viņš pārstās. Un tas bij kaut kāds klikšķis. Es sapratu, ka mani visi nē, ir tik.. tiem nav īsti seguma, jo es visu varu atrast kāpēc nē, bet tas, ko es gribu ir būt mīlētai un mīlēt un tas ir tieši tas, ko viņš piedāvāja.
Kopš tā brīža sazvanamies katru dienu, ik pa starpu vēl pa meiliem, šo nedēlas nogali viņš brauc ciemos ( starp mums ir 700km).
septembrī es varbūt pārcelšos uz pilsētu, kur viņš dzīvo, tas atkarīgs vai tikšu skolā iekšā. no sākuma runājām, ka tagad tik tā, ka katram no mums vēl vajag izbaudīt vientuļo dzīvi un septembrī domāsim vai gribam būt kopā vai nē. Bet tas viss iet ar straujumu uz priekšu- viņš ir manī jau iemīlējies, kopš pēdējoreiz tikāmies viņam nav bijusi neviena cita.
Kur tas ved? Es gribētu būt ar viņu kopā, bet līdz septembrim, tik tādas attālumu attiecības var būt ar reizi divās nedēļās/mēnesī ciemošanos. Vajadzība pēc seksa ir daudz biežāka. nebūt tagad kopā? bet esam jau jūtu ceļā, tagad pārtraukt būtu tik sāpīgi un pārtraukt ar domās septembrī atsākt? man liekas, šis varētu būt variants, bet.. domās esmu es un viņš man, nevienu citu īsti negribas.
Kā risināt situāciju- ļauties kā ir, redzēties tik cik var un domāt, turpināt sazvanīties utt? Vai paņemt radikālu pauzi, pat ja ir sāpīgi, bet lai redzētu cik nopeitni tas ir, jo nezinu vai ne es ne viņš otru neizmantojam, lai aizstātu iepriekšējās jūtas?!
gari, šasumīgi gari, ui, plags, ļoti atvainojos!! :)
264
