Mans vīrs jūk prātā.

3922

Reģ: 06.03.2011

Sveikas, skaistās cosmo dāmas. :)

Mans vīrs jūk prātā, jo es esmu kaza.
Šobrīd esmu piektā mēneša sākumā. Esmu nedaudz pieņēmusies svarā, bet tā pa lielam - jaunas drēbes vēl nevaja. Pilnīgi bez vajadzības dzenu sei kompleksos par dabiskām lietām - vēders lielāks, svars lielāks, pati sev liekos kā tāds tanks, kura pakaļa telpā iesoļo stundu pēc krūtīm. Bet ar to protams viss nebeidzas. Jau kādu nedēļu mani moka kaut kas smagi līdzīgs depresijai. Tās cēloņus es nevaru izskaidrot - vienkārši, sēžu un raudu, raudu, raudu, raudu - līdz aizmiegu. Negribu ne runāt, ne celties, ne kaut kur iet, ne kaut ko darīt, neko.

Vakar viņš man tiešā tekstā pajautāja - grūtniecība ilgs vēl piecu mēnešus, vai tu domā visu šo laiku kaukt spilvenā un nerunāt?
Es atkal āku raudāt un pat nezināju ko atbildēt. Un vēl tagad nezinu, kas ar mani notiek.

Īsumā - vēršos pie jums ar jautājumu - vai kādai ir bijis līdzīgi? Varbūt, ir kādi ieteikumi? Kā rīkojāties, lai viss mainītos uz labo pusi? Jo man visa šī nolemtības padarīšana ir kaut kas jauns un galīgi negribēts. Un jūtu, ka tas viņu beidz nost tāpat kā mani.

17.02.2013 11:50 |

jodo

Reģ: 20.04.2011

http://www.calis.lv/berni/grutnieciba/mazula-gaidisana/emocijas-grutniecibas-laika/

Tikko pārdzīvoju to pašu. Nu jūtu,ka būs pārgājis. Izjūtas tādas pašas bija,kā autorei. Atvainojos uzreiz,linkus neprotu pareizi ielikt un rakstu no telefona:)

18.02.2013 10:19 |

Ladybug

2264

Reģ: 21.01.2013

Grūtniecības laikā ir dabiski justies dīvaini. Arī man pietika visa kā - piemēram, darbā sabļāvu uz priekšnieku un pēc tam raudāju kā aizkauta, lai gan normālā situācijā tādas lietas nemēdzu darīt. :D

Man palīdzēja aizņemtība - tad, kad ikdiena bija piepildīta ar darbu, visādām darīšanām, vingrošanām, ārsta apmeklējumiem, mazulim vajadzīgo lietu gādāšanu, tad nebija laika pētīt sevi spogulī, par kādu kuģi esmu pārvērtusies, un ļauties bezmērķīgai raudāšanai.

18.02.2013 11:06 |

piipiibum

262

Reģ: 29.01.2009

Negribu nevienu aizvainot, bet man šķiet dīvaini stresot par to, ka paliec resnāka un "lielāka". Tas ir tik skaists process... kad es gaidīju mazo, katru rītu kāpu uz svariem un vīrs ar mērlenti man nomērīja apkārtmēru - kopā priecājāmies par katru cipariņa pieaugumu! Man tas šķita tik skaisti un vienmēr lepojos ar savu punci un nekad neienāca prāta doma: fui, kāds es liels kuģis.
Jāsāk ar domāšanu, tad, iespējams, izpaliks kāda no raudāšanas reizēm ;)

18.02.2013 11:19 |

Danilla

1493

Reģ: 29.01.2009

Manuprāt, vīrietim brīdī, kad jūties mierīga un raudu lēkme visdrīzāk neuznāks, skaidri un gaiši jāpasaka - paldies, ka centies mani saprast, bet, pirmkārt, es pati ar loģiku neizprotu tās emocijas, ko rada hormonu svārstības, otrkārt, pat ja es tev tās spētu izskaidrot, diez vai tu spētu saprast, jo tevi nekad nekas tāds nav piemeklējis un nepiemeklēs.
Un tad izlem, ko tādos brīžos vēlies no vīrieša - lai turpina pārdzīvot kopā ar tevi? lai mierina, aizskrien pēc iecienītākās šokolādes? lai izliekas, ka viss ir kārtībā un pagaida klusumā, līdz tava lēkme pāriet?
Kad ar to tiec skaidrībā, pasaki vīrietim, jo, pieļauju, ka viņš visvairāk prātā jūk tieši dēļ bezspēcības sajūtas, ka nezina, kā tev palīdzēt (nevis dēļ tā, ka mainās tavs ķermenis). Varbūt tev palīdzēs tieši likšana mierā? Tad tavam vīrietim vismaz būs skaidrs uzdevums, kā šādos brīžos palīdzēt.

19.02.2013 11:26 |