Kādēļ ir jātērē laiks, dzīvojot neapmierinošās attiecībās? Es nespētu dzīvot ar domu,ka iepsējams ,mans mīļotais , mani neapsveiks kādos svētkos . Vai nedarīs mani laimīgu. Kam tādas attiecības vajadzīgas?
Tā nav laime,tās ir mokas. Un vienalga cik tur ir ieguldīts un cik nē,ja tas nav tā vērts-tad priekškam?
Cilvēki šķiras arī pusmūža gados,jo saprot,ka lieki tērējuši laiku un apspieduši sevi kam labākam.
Tev skauž,ka citām ir labāk,bet iedomājies pati- ja tev tagad būtu tāds draugs,ar kādiem lepojas tavas draudzenes,kurš tevi lutinātu un TEV ceptu tās pankūkas? Tu taču būtu priecīga? Bet kādēļ tu nepadomā,ka tu to visu vari dabūt,tikai atbrīvo sevi no šīm nelaimīgajām attiecībām.
Nekad neceri,ka pieaudzis cilvēks mainīsies. Un vēl mazāka iespēja,ka mainīsies,ir ja tu viņam to visu laiku atgādināsi,ieteiksi,mēģināsi mainīt. Tad notiks tieši pretējais.
Un pēdējais ko gribu teikt, par to,ka tu dodot vairāk nekā saņem pretīm. Padomā,vai viņam maz ir tik nozīmīgas tās pankūkas no rīta cik tev?
Vīriešiem un sievietēm ir pilnīgi dažādas pamatvajadzības. Un tā ir iekārtots,ka sievietes dod to,ko grib pašas saņemt,bet vīriešiem tas nemaz nav tik vajadzīgs...un otrādi.
Piemēram, tev šķiet,ka pankūkas sirsniņformā ir kautkas baigi super un sapņu piepildījums, bet tavam vīrietim,tās ir tikai pank;ukas brokastīs,viņš neuztver to kā ko super īpašu.
Ja tavs vīrietis tev uzdavinātu ,piemēram, instrumentu kasti ( par ko viņš pats būtu sajūsmā) , tu tak arī nelektu no priekiem.
Īsāk sakot,varbūt tu dod par daudz viņam nevajadzīgo,bet nedod viņam to kas patiešām viņam vajadzīgs ( vīrišķibas apliecinājumi,uzticība,apbrīna utt ) . Un viņš gan jau no sevis tomēr arī dod,tikai ne to ko tev gribās. Varbūt pieliek kādu plauktiņu un tādā garā,kas viņam liekas,kā mīlestības apliecinājums.
Tāpēc pirms skaud citas,padomā,kā uzlabot pati savu dzīvi. Jo tikai katrs pats izvēlas savas dzīves kvalitāti.