Vai uzskati sevi par gudru?

stellaglmr es jau to pashu pateicu :D tikai citiem vardiem :D

Manuprāt, jēdziens "gudrs" ir pārāk plašs un vispārināts, lai uz to varētu atbildēt ar "jā" vai "nē".
Esmu loģiski domājoša un attapīga, vai gudra? Drīzāk teiktu, ka neesmu dumja, nevis esmu gudra. Ir cilvēki, kuri zina daudz vairāk par mani.

Jau jau gudrs cilvēks ir tikai tāds, kurš zina visu un visu zināt nevar, tad sanāk,ka gudru cilvēku nav vispār?
Un ja es neesmu stulba, kāda tad es esmu? Vai tomēr mīļā miera labad, skandināt,ka esmu stulba?

Nazīc - es zinu, man vienkārši beidzot bija viens prātīgs cilvēks uz kuru atsaukties paužot savu viedokli! :D

stellaglmr aaa man likas,ka oponee :D

Ērzeli - tu esi zinoša, inteliģenta, speciāliste kādā jomā - ir daudz dažādu alternatīvu vārdam "gudrs", kas nebūt neietver sevī terminu "muļķis", tomēr izslēdz absolūtas gudrības piedēvēšanu. Un, piemēram, inteliģents cilvēks atstāj par sevi labāku iespaidu, kā tas kurš sevi sauc par gudru, jo salīdzina sevu zināšanu ar citu nezināšanu.

Noteikti nē, drīzāk sauktu sevi par stulbu, bet ne muļķi.

Es atkārtošos nedaudz no piparenes teksta,bet nu tiešām, neviena te neklaigā pa forumu ''es esmu gudra''.Ance uzdevumu jautājumu. starp citu slēgto, ''vai uzskati sevi par gudru?'' Viss. Jā vai nē.

Hmm.. teiksim tā... Ir jomas, kurās jūtos patiešām spēcīga un zinoša, un ir arī tādas jomas, kurās jūtos kā pilnīga muļķe.

Skatoties, kas skaitās gudrs. Es esmu attapīga, ar loģisko domāšanu, arī dzīvesgudra - cilvēki vēršas pie manis pēc padoma. Bet, ja gudrība ir informācijas uzkrāšana, teorētiskās zināšanas, tad es neesmu gudra.

Man ir tāpat kā ar sevis lielīšanu un slavēšanu. Labāk, lai par mani runā mani darbi un apkārtējie cilvēki.

Nu stulba es neesmu. ;)

Strādāju tādā vidē, ka redzu, ka man vēl kur augt un augt, bet ja neko nesaprastu, tad arī šeit nestrādātu, līdz ar to uzskatu, ka esmu diezgan gudra, jā. Kā arī esmu diezgan daudzpusīga, varu runāt gandrīz par jebkurām tēmām un man vienmēr ir viedoklis par kaut ko, kā arī nesekoju līdzi bara viedoklim, ja man ir cits. Ja kaut ko nezinu, tad to arī atzīstu.

Īpašības vārds "gudrs" ir savā veidā metafora, ja skata to no filosofijas skatu punkta. Ikdienā mēs bieži lietojam vārdu "gudrs" nemaz neaizdomājoties par tā īsteno nozīmi un pielietojuma tiešumu, jo ir liela starpība, vai vārds "gudrs" tiek lietots kā apzīmējums, vai arī kā absolūts nemainīgs lielums.
Piemēram,
"Man ir gudrs vectēvs, izlasīju gudru grāmatu, apgrozos gudru cilvēku sabiedrībā...."
Neviens taču neies tagad apšaubīt un strīdēties pret to, vai patiesi tavs vectēvs ir gudrs, vai patiesi tu izlasīji gudru grāmatu, vai patiesi tu apgrozies pietiekami gudrā sabiedrībā.

Gudrs cilvēks var būt gudrs tikai attiecībā pret kaut ko. Tas ir salīdzinājums, kuram ir antonīmi un sinonīmi.

Tāpēc es nedaudz ar skepsi uzlūkoju arī sabiedrībā pastāvošo teicienu "Gudrs cilvēks nekad sevi nenosauks par gudru". Kāpēc nevar nosaukt, ja mēs saucam par gudru vectēvu, kādu paziņu vai sev izvirzītu paraugu. Kāpēc šis cilvēks nevar apzināties to, ka viņš ir gudrs, bet nav absolūti visgudrākais? Tāpat ir skaidrs, ka tas "es esmu gudrs" nav vienlīdzīgs ar "es esmu visgudrākais". Jo gudrs cilvēks, kurš apzinās, ka viņš ir gudrs un par to nekaunās, nenoraida, ka gudrība ir augoša. Šis teiciens nav absolūtā patiesība, jo pastāv dažnedažādas sabiedrības un situācijas, kur tas ir attaisnojams un pat nepieciešams!

Vispareizāk ir mācīties prast sevi novērtēt pēc iespējas objektīvāk.
Nedrīkst sevi ne novērtēt par zemu, ne lielīt par daudz.
Vienvārdsakot, tu vari sevi lielīt tik daudz, cik tas ir pamatojami un objektīvi, bet tiklīdz tu jūti un apzinies, ka nevari vairs sacensties ar gudrākiem, tur tev savā lielībā būtu jāapstājas.

Līdzsvars itin visur.

Man nav absolūtu absolūti nekādu problēmu atzīt, ka augstākajā matemātikā, kodolfizikā vai enerģētikā esmu absolūta nulle. Bet kas attiecas uz tādu kā dzīves gudrību, inteliģenci, utt., tad - jā, uzskatu sevi par pietiekoši zinošu un gudru!

esmu informācijas vampīrs, tāpēc ļoti daudz ko zinu. vai tas nozīmē, ka esmu gudra - nezinu. citi cilvēki tā domā.

dzīves gudrība man šķiet svarīgāka - piemēram, esmu sapratusi, ka ne vienmēr ir jāpierāda sava taisnība, ka klusēšana tiešām bieži ir zelts utt.

bieži es arī izdaru vai pasaku kaut ko pilnīgi blondu :
a) tikai es varu uzdot jautājumu : "vai atpakaļgaitā var braukt 5. ātrumā?"
b) zvanot uz britu vēstniecību uzsākt sarunu ar "good morning, do you speak English?"
c) mašīnā ar krūtīm nejauši uzspiest signāla pogu, no tā nobīties, domājot, man man kāds taurē, un noslāpt :D :D

tā kā esmu daudzpusīga : zinoša, bet tizla :D

Cenšos būt vispusīga, nedomāju par to, vai skaitos gudra vai nē. Domāju, ka esmu līmenī :) Vispār uzskatu, ka labāk būt vispusīgam un zināt kaut mazliet, bet vairākās jomās, nekā būt ļoti gudram tikai vienā, bet citās pilnīgam nezinītim.

Ārprāts, es jautājumu uztvēru tā vispārīgi nevis filozofējot esmu vai neesmu tik gudra, lai sauktu sevi par tādu un vēl nez kā. :D Protams - ir jomas, kurās nezinu pilnīgi neko, ir jomas, kurās orientējos ļoti labi. Varbūt kādu aizskāru nosaucot sevi par gudru, jo gudrs nevar būt neviens vai kaut kā tā?

Abas atbildes - jà vai né skanètu dīvaini, tà ka atliek vien pieiet šim utml. jautájumiem filozofiski:D
Kopumà es atbildètu- salīdzinàjumà ar ko.;)

Salīdzinājumā ar ko - kā rakstīja karinjo. Profesoru līmenī noteikti neesmu pārāk gudra, bet saukt sevi par muļķīti - kaut kā jocīgi, jo cilvēks visu jau nevar zināt!

Jā, esmu gudra. Noteikti ne visās jomās, bet to, ko man vajag zināt, es zinu.