Šķielēšana

Es parasti smejos par to,ka kāds šķielē :D Zinu,ka nav labi tā darīt.

Nu es gan neteiktu, ka tādu cilvēku ir daudz... agrāk strādāju par pārdevēju un katru dienu sanāca vidēji 500 cilvēkus apkalpot, tagad arī darbs ar cilvēkiem... Nu ļooti retu reizi varbūt mēneši viens pagadījās tāds redzami šķielējošs....

Man personigi, nav patīkami kontaktēties, jo man patīk sarunājoties skatīties acīs, bet ja cilvēks šķielē, tad nezinu kurā skatīties un pati emsu tāda kā apjukusi...

A to operāciju nevar atkārtot?

Goldiggaa

Tas gan ir idiotiski, tikpat labi smejies arī par cilvēkiem ratiņkrēslā , aklajiem utt... cilvēki taču paši to neizvēlās...

Šķielēšana nav iemesls, lai es cilvēkam veltītu citādāku attieksmi, kā tas būtu gadījumā, ja nešķielētu.
Bet ir bijušas neveiklas situācijas, kad nevar saprast, vai tas cilvēks skatās uz mani un uzrunā mani, vai kādu citu man blakus esošo.

Es, piemēram, esmu satikusi vairākus, kam ir tāda problēma, ir arī pazīstamiem dažiem, vienai parādījās pēc bērniņa piedzimšanas!

Cik zini šīs operācijas ir diezgan dārgas, kaut kur ap 200 Ls vai vairāk par kaut kādu tur muskuli, bet, ja jāoperē vairāki muskuļi, tad tas sanāk padārgi, bet uz valsts apmaksāto laikam divi gadi jāgaida ir!

t.b. zinu

ina,bet dakteris tak teica,ka var naakties operaaciju atkaartot. es tavaa vietaa noteikti atkaartotu.man maasai tikai veikta 7 gadu vecumaa,un tagad,kad 19 gadi,tad nepateiksi neko,nevajadzees atkaartot. taa operaacija tachu nemaksaa tik daargi,manupraat.

Vienīgi varu teikt, ka šos cilvēkus neapskaužu. Man žēl skatīties uz maziem bērniem, kas šķielē, bet katram savs liktenis un katrs ir savādāks.

Man nepatīk, ka nevar saprast, vai man ko saka, vai kādam blakus, kur tieši skatās, tas man liek justies neērti. Aprunāt neaprunāju, nepētu.

Es neaprunāju cilvēkus, kuriem ir kādas problēmas. Man viņus ir žēl..

Man arī ir žēl to bērnu, kas šķielē. Rados tāds ir, bet, kamēr mazs, viņam mēģina izlabot bez operācijas.
Tad, kad man ir jākontaktējas ar tādu, kas šķielē, es jūtos neērti, jo nezinu, kurā acī skatīties. Varbūt viņš ņem ļaunā, ka skatos acīs, varbūt domā, ka es blenžu uz ''slikto'' aci, bet tā nav. Bez acu kontakta man ir grūti runāt ar kādu. Vienreiz bija situācija, ka cilvēks runāja ar mani, bet es uzreiz nesapratu, jo acs bija galīgi šķība.
Ina, kā tu jūties, kad runājot skatās tev acīs?

Draudzene sķielēja, kad palika 18 gadi , uztaisīja oerāciju..., tagad vairs nešķielē, bet visu redz dubultā... ārsti gan par šādu "blaks parādību" nepabrīdināja :)

Mums laukos ir kaķis,kas šķielē. baigi jokaini izskatās...nedomāju,ka kaķi arī tā dara, bet viņam totāli abas acis, katra uz savu pusi. nedomāju,kā kāds to kaķi ņem par pilnu pavasara kautiņos.:D
Bet par cilvēkiem..es tam nepievēršu uzmanību. man tas ir tāds pats cilvēks,kā jebkurš cits cilvēks...protams,ka to pamanu, bet neņirgājos, nesmeju, neaprunāju.

Katram ir sava kaite, un apkārtējie cilvēki ir pārāk aizņemti domājot tikai par sevi, ne par citu trūkumiem. Ja kāds pasmejās, tad priecājies, ka tev jau uzreiz skaidrs ar kuru cilvēku tev nepavisam nav pa draugam :)

Mana attieksme pret šķielējošiem nav savādāka, es savulaik darbojos ar dažādiem bērniem/cilvēkiem, ka man ne šķielējošais, ne ar runas defektiem, ne ar dauna sindromu, ne ratiņkrēslā esošais utt neliek domāt, ka jāievēro savādāka attieksme :)

Man tā bija līdz pusaudžu vecumam, tiesa izpaudās tikai kad biju pakļauta milzīgam stresam vai nogurusi. Vai arī kad bija skatiens jāfokusē vienā punktā (piem. kamerā). Ar laiku pārgāja, bet nejutos patīkami cilvēkiem skatoties acīs, jo nezināju, kur īsti, pēc cilvēka domām, es skatos.

edomāju,kā kāds to kaķi ņem par pilnu pavasara kautiņos.

Nosmējos :D
Nabaga minka...atstumtenis :D

žizele

Ja,godīgi tad nav īsti patīkami, parasti tādēļ novēršu sktienu, kas man pašai nepatīk, jo gribu redzēt ar ko runāju, bet nu man tas ir automātiski, kad bija veikta operācija un sākumā viss bija labi, utos vnk laimīg, jo varēju bez problēmām komunicēt ar jebkuru un man to arī gribējās, bet tagad, atkal sāku izvairīties un tā!

Roxy

var atkārtot, bet vnk nav to līdzekļu, lai samaksātu par operāciju! Reiz zvanīju uz redzes centru, lai pajautātu par to valsts apmaksāto operāciju, ko minēja Aronija, tur man nelaipnā tonī atbildēja, ka neesot tādu vairāk, tagad tikai par maksu, biju neizpratnē, jo iepriekš man tika teikts, ka varot tik uz tādu, pēc tā zvana gan jutos nelāgi, jo tas jau nozīmē, ka uz operāciju varu cerēttikai tad, kad varēšu nopelnīt pietiekami, lai samaksātu par operāciju!

pašai gadās, ka bez brillēm viena acs aizceļo kaut kur, bet tas reti, kad pilnīgi atslābinos. Šķielēšana rodas visbiežāk, kad vienas acs redze ir labāka, tad ta viena automātiski grib pieslēgties otrai. bērnībā šķielēju pastāvīgi, ja nebija brilles uzliktas. Brilles novienādo abas acis. Tagad jau redze ir uz pusi labāka, arī kontrolēju sevi bez brillēm, bet tomēr dažreiz gadās refleksīvi, arī ja pārkatos pa augšu pāri brillēm:)
gaidu vasaru, lai veiktu operāciju. man vispār ir sarežģīts gadījums, kopš bērnības ir ne tikai lieli plusi, bet vēl astigmātisms

nav man gadījies kontaktēties ar tādiem cilvēkiem, bet manījusi esmu.
nav nekādu aizspriedumi pret tādiem. vienīgi domāju, ka būtu neērti runāt ar tādu, jo nezinātu , vai drīkst skatīties viņam acīs, jo, manuprāt, daudziem ir kompleksi par to....
piemēram, ja man kādreiz uz sejas kāda palielāka pumpa uzmetusies, man ļoti nepatīk, ka man sejā skatās.... liekas,ka redz tikai to pumpu, ne mani

drauga mazajai māsai ir šāda kaite. nu neko,dzīvo vien tālāk.

Vēl zinu vienu puiku (kādi 15 gadi tagad),kurš pamatīgi šķielē jau kopš bērnības. Māte atteicās braukt taisīt bezmaksas operāciju,jo gribēja/grib padzīvot pa naudu (pabalstu),kas piešķirta puikam kā redzes invalīdam. Un vienmēr sarunas laikā tas puika pastiepj ādu pie apakšējās skropstu līnijas uz sāniem un pastumj varavīksneni (?) tā,lai varētu normāli saredzēt. Un tā vēl joprojām...

Pati neapsmeju cilvēkus par to, jo neuzskatu ,ka tur ir kas smieklīgs,katrs varēja piedzimt tāds...