Labvakar. Iepriekš ir bijušas psiholoģiskas problēmas man, agrāk domāju ,ka esmu neglīta. Uz ko draudzenes, radinieki ,citi cilvēki teica ,ka tā nav vai brīnījās ,ka tā varu domāt. Gāju pie psihologa par šo problēmu. Sāku justies labāk ar sevi, nedomāt ka esmu briesmonis.
Šobrīd tā nedomāju, bet...Nav gluži tā ,ka man neviens nepievērstu uzmanību. Ir bijuši puiši ar kuriem draudzējos,kas pašai patika.Vai tagad skolā mazie puikas nereti pa skolu iet un saka -čau smukā/seksīgā ,tāpat kā manām klasesbiedrenēm (kuras uzskatu un arī daudzi citi uzskata par skaistām). Itkā jau runā ar mani arī tās manuprāt klases smukākās meitenes, bet es vienmēr esmu tāda ignorētā. Un tas mani dzen izmisumā. Jo nesaprotu- KAS MAN PAR VAINU? Piemēram, draugos ielieku jaunu bildi, daži tikai apskatās, pāris cilvēki uzliek "man patīk". Visām paziņām,kaut citas neuzskatu par skaistām vienmēr tie patīk ir vismaz 10x lielāks skaitlis. Tad vēl ir tā ,ka vienmēr runāju ar kādu un vai nu mani nedzird vai speciāli ignorē. Vienvārdsakot jūtos kā nekas, šobrīd sarakstes arī NE AR VIENU CILVĒKU nav. Tur jau tā lieta ,man nav draugu!
Tāda neželīga vientulība,tomēr kuru katru nekad nevaru pieņemt par draugu, bet domāju tas loģiski ,katram kaut kādas prasības,pieņemams/nepieņemams attiecībā pret citiem.
2829
