Nekad nevarētu nostāties visu priekšā un pateikt, ka esmu gudra, jo ejot dzīvē uz priekšu, es saprotu, cik daudz vēl nezinu un cik daudz man vēl jāmācās. To es sajūtu, satiekot gudrus, padzīvojušus cilvēkus, lasot dažādu izglītojošu literatūtu un saprotot, cik daudz it kā nevis sarežģītu un varbūt maznozīmīgu faktu, bet tieši elementāru lietu es neesmu zinājusi. Tādēļ cenšos neapstāties un nepārtraukti izzinu dažādas jomas, lasu, cenšos nekautrēties un jautāt profesionāļiem (kas, patiesībā, ir ļoti grūti vairumā situāciju, jo uzdodot jautājumu Tu it kā uztaisi sevi par nezinīti, neskatoties uz to, ka beigās paliec ieguvējs, atšķirībā no cita, kas savu nezināšanu noklusē).
Ja nākas vairāk par "čau, kā iet" parunāt ar lielu daļu sieviešu dzimtas pārstāvju, īpaši izceļot tādas, kas precētas un ar bērniem sēž mājās un neko nedara, tad es saprotu, cik, tomēr, es neesmu aprobežota un stulba. Lai nerej, uzreiz pasaku, ka ne visas māmiņas ir tādas, bet vairums to, kuras es pazīstu. Viņas, šķiet, zina tikai par bērniem un aktuālajiem seriāliem, kas nevienā gadījumā nav aktuāli man. Bet arī viņas es cienu, jo kādam taču ir jāturpina paaudze.
Savādi ir tas, ka mums liekas drusku stulbi tie, kuri nezina to, ko mēs zinam. Pat, ja tās nav nemaz tādas lietas, kuras patiešām vajadzētu zināt.
Es uzskatu, ka zināšanas nepadara cilvēku par gudru. Bet gan spēja tās pielietot. :)
1308
