Kā Jūs audzinātu savus bērnus?

Tiklīdz iemācītos staigāt, neņemtu rokās un neucinātu. Mācītu kārtīgu disciplīnu abiem dzimumiem, meitai neļautu raudāt, liktu nopelnīt labumus, nevis dāvinātu tāpat vien un dotu konfektes. Lai paši mācās ar visu tikt galā jau no bērna kājas. Bet, thank holy stuff, nebūšu māte. :D

Uzskatu tieši tāpat kā BaCK, nekad par šīm lietām neesmu domājusi un nevēlos domāt detaļās, jo man šķiet, ka daudzas lietas tāpat nebūs atkarīgas no manis. Vienīgais, ko tiešām vēlos, - lai man piedzimtu garīgi un fiziski vesels bērns, lai brīdī, kad manis vairs nebūs uz šīs pasaules, viņš būtu spējīgs parūpēties pats par sevi... Pārējais viss - laba audzināšana, intelekts, daudzveidīgs interešu loks, plašas iespējas dzīvē utt. -, ir iespējams, ja ir pirmie divi manis minētie punkti.

Svarīgākais, lai bērniņš piedzimst vesels, jo pārējais būs pēc tam.
Protams, gribētu, lai bērns ir aktīvs, ieinterēsts izzināt jaunas llietas un izpētīt pasauli.

Man liekas ļoti skaisti, ka bērni dejo tautu dejas, tāpēc, ja maniem bērniem tā liksies laba nodarbe.

Dzīvē notiek savādāk nekā izplānots :)
Piemēram, biju domājusi, ka manējam noteikti jāpatīk ''puišu lietām''. Mašīnītes, kariņi... It kā pilnīgi pašsaprotami. Bet kamēr es te rakstu komentāru, viņš lellei matus ķemmē :D
Es neiespringstu, un neko uzspiest netaisos, galvenais jau ir ieaudzināt tikumus un labas lietas.

Ja izaugs par profesionālu frizieri, arī nebūs slikti... Vismaz man kāds labums no tā atkritīs :D

jā es jau arī esmu izfantazējusi kā audzināšu, bet nu kā būs tad redzēs. bet par cik esmu strādājusi vairākus gadus par auklīti, tad man visi vienmēr ir teikuši, ka esmu ļoti stingra, labā nozīmē. jo es esmu redzējusi tik daudz izlaistu bērnu, kas atļaujas visu ko vien var. manuprāt, bērni, kas dzimuši tagad būs labāk audzināti, par bērniem, kas dzimuši jau gadus 10-15 atpakaļ, jo mūsdienu paaudze ir briesmīga. nesaku, ka visi, bet nu kopumā. man pat māsas meita ir tik izlaista, ka ar mani viņa nekādas stulbības neatļaujas, bet mājās karaliene kāpj visiem uz galvas. nu es tā nevarētu.

Es arī biju izdomājusi, kā audināšu un tā tālāk. Finālā iznāca tā, ka man meita ir nenormāli stūgalvīga jau no dzimšanas un manai audzināšanai nepadodas. :D
Protams, sākumā bija traki, jo iemiga tikai uz rokām, visu laiku vajadzēja nēsāt, jo savādāk bija brēkšana, bet to man izdevās izdzīt. Vienkārši piegriezās. Ļāvu, lai pabļaustās dažas dienas un ar to arī viss beidzās. Iemācījās gan savā nodabā spēlēties, gan gulēt pati iet. Tagad cīnos ar vārdiņu "Nedrīkst!", jo princesei liekas, ka viņai viss ir atļauts. Bez tam, tādam enģelīša smaidiņam ir grūti pretoties.
Muļķīgi izdarīju sākumā, ka izlaidu. Viņas intereses negrasos ierobežot, taču uzskatu, ka kaut kādos rāmjos ir jāieliek jau no zīdaiņa vecuma.

Pirms dažiem gadiem auklēju puisīti, viņam bija arī māsiņa. Man likās ļoti forši, ka vecāki viņus jau no mazotnes veda uz visādiem pulciņiem un trenniņiem, dažkārt apbrīnoju, kā viņiem pietika spēka, jo paši pa dienu nostrādājušies, un gandrīz katru vakaru mazajiem kāds trenniņš/pulciņš - teniss, peldēšana, koris, slēpošana, dejošana... Ja mazotnē bērnus aizved uz vienu konkrētu jomu, ko vecāki izvēlējušies, nereti bērnam pēc gadiem jau tas tik ļoti ir apriebies, ka visam tiek atmests ar roku.
Vedot šādi uz dažādām nodarbībām vecāki jau var redzēt, kas bērnam vairāk interesē - dejošana vai dziedāšana vai vēl kas cits..

Lai gan, jāatzīst, ir izņēmumi, māsu no 5 gadu vecuma vecāki veda uz mūzikas skolu spēlēt vijoli, 2 gadus viņa paliku uz otru gadu, jo nespēja citiem turēt līdzi, bet vecāku uzstādījums bija, ka mūzikas skola jāpabeidz, lai tur vai kas. Māsai tas vienkārši riebās, bieži vien pelnīja divniekus vijoles spēlē. Nu jau pagājuši daudzi gadi un viņa ir ieguvusi maģistra grādu mūzikas akadēmijā :)

Nu tā kā pati bērnībā - katru nedēļu čipšu paka un saldējums nedēļas nogalēs un kāda bulka pa nedēļu - noteikti neļaušu. Tas,protams, nav ēdiens, ko dod mājās, bet sīkie pamanās paši nopirkt, ja man nākotnē būtu bērns, to noteikti gribētu apiet, ja garšo saldumi- lai ēd augļus, ja sāļie- nu tad ejam ēst sušī, bet ne sūdus.


Noteikti mēģināšu bīdīt profesionālajā sportā - tenisā. Ja nepatiks, vai nu kādā citā individuālajā sportā, bet ja arī tie nepatiks, tad man vienalga kādā komandu sportā. Ja vispār nebūs sporta mīlis, lai dzied, dejo, glezno, galvenais, lai ir aktīvs.

Katrā ziņā negribētu, lai mans bērns ir pārāk "pilsētniecisks", negribetu arī, lai no mazām dienām sēž tikai pie datora un nezina, kas ir daba. Ir tādi mazuļi, kas draugos.lv prot nosūtīt dāvaniņu - ziedu - bet nezina, kā tas dzīvē smaržo. Es tā negribētu. Tāpat arī gribu ieaudzināt cieņu pret citiem cilvēkiem, īpaši, ja būs zēns, lai ciena meitenes un sievietes, jo daudziem viriešiem šāda īpašība ļoti trūkst. Tapat arī negribētu savu dēlu pārāk "izlaist" un pieradināt pie tā, ka mamma visu izdarīs un pienesīs, jo vēlāk tādu pašu aprūpi prasīs no savas draudzenes.
Negribētu, lai mana meita izaug pārāk materiālistiska, tāpat arī dēls. Lai saredz citos viņu dvēseli, nevis naudas maku. Protams, būtu vēl daudzas lietas, ko gribētu ieaudzināt, bet laiks rādīs, gan jau ne viss izdotos.

taka man puika,tad zinu ka ies tautas dejas,lai staju izkopj..citadi musdienas cali tadam likam muguram staigaa.
un uz kadu puisu sporta veidu,futbolu vai ka tetis uz karate..
pasi esam diezgan aktivi,nekad briva laika nesezam majas, un mazais kad paaugsies,tad kopa varesim visu ko darit.
audzinu diezgan stingri,kgan dazreiz sirds saluzt:)
tagad jau liels paligs,censas pa savam palidzet man gultu uzklat,mantas savakt..
gribu lai ir pasparliecinats,lai pats censas lietas kartot. citadi daziem vecakiem berni ta izlaisti,ka aizejot sava dzive isti neko neprot..

Ar visu to audzināšanas lietu ir tā, ka varam sadomāties visu ko - ko darīsim, ko atļausim, ko neatļausim...bet reālajā dzīvē viss notiek savādāk. :)
Esmu pārliecinājusies, ka ļoti daudz ko mēs nevaram izmainīt/izaudzināt kā mums patiktu. Jo ļoti daudz ko nosaka bērna raksturs. Mans bērns, piemēram, ir tik ļoti spītīgs,ka brīžiem liekas - nu kur var tā būt, es taču viņu tā neaudzinu un tādu piemēru nerādu. Ir lietas un pamatvērtības, ko varam iemācīt, ielikt bērnos un tas ir jādara, tomēr ir arī lietas, ko nevaram ietekmēt.
Es laikam piekrītu uzskatam, ka cilvēks nepiedzimst kā balta lapa.

Sapņot ir jauki un tas ir dabiski, ka rodas kaut kādas vēlmes... "manam bērniņam būs tā vai tā, oj šādu lācīša kostīmiņu es arī savam nopirkšu... aj, cik skaistas bērnu slidiņas, manai arī tādas būs...".
Pilnīgi noteikti savu mīļumu jau izglītotu no pašiem pirmiem solīšiem, jo vairāk zināšanu mazajam, jo vairāk valodu, jo pēcāk tas viss atmaksātos viņam par labu. Noteikti iemācītu robežas, kas ir labs, kas slikts. Noteikti mācītu uzvedības, pieklājības un morāles normas. Patstāvīgo domāšanu, neatkarību un nepakļaušanos masu spiedienam.
Ja meitenīte, tad gribētu, lai apmeklē mākslas vingrošanu, baletu vai daiļslidošanu (pati bērnībā to visu apmeklēju un ir patīkamas atmiņas).
Ja puisītis, gribētu, lai iet kādos aikido.. cīņu sporta veidos, jo uzskatu, ka puikam ir jāprot pastāvēt par sevi.
Un pilnīgi noteikti negribētu, lai mans bērns aug par snobu.

Es ar piederu pie tām, kas jau ir izsapņojušas, kā audzinās savus bērnus. :D
Pēc profesijas esmu skolotāja, strādāju skolā. Un tik ļoti bērnos var redzēt vai vecāki ir ar bērniem nodarbojušies jau no agras bērnības, vai nav.
Tāpēc mans scenārijs: Pagaidām šķiet, ka piederēšu pie stingrajām mammām. Manējais noteikti līdz skolas vecumam neēdīs čipsus, končas, nedzers kolu, radināšu pie normāla ēdiena. Noteikti neatgriezīšos darbā pēc tā pusotra gada, bērnam ir vajadzīga mamma, nevis aukle jau tik agrā vecumā.
Noteikti daudz darīšu bērna attīstības labā, mācīšu daudz ko pati, lai līdz skolai jau kaut ko zinātu.
Nu tā..

Pavisam droši zinu vienu - mans bērns netiks ne tuvu audzināts tā, kā to darīja, vai, pareizāk sakot, nedarīja mani vecāki. Protams, ka man ir ilūzijas par ideālu dēlu, kurš ir gudrs, pieklājīgs, sporto, ēd veselīgi utt., bet dzīve ir dzīve, ideālu cilvēku nav un galvenais, lai bērnam nekas netrūkst un ir laimīgs. Neko neuzspiedīšu, ļaušu izvēlēties pašam (līdz zināmai robežai), kaut vai par ārpusskolas aktivitātēm - mājās sēdēt neļaušu. ;) Hmm, nebūs izlutināts preteklis, kādi mūsdienās ir daži labi puiši un ne tikai. Protams, labprātāk palutinu ar pašas gatavotiem gardumiem, kaut vai cepumiņus izcepu, neklausos citos, ka nekas slikts nenotiks no ķīmijas čupas katru dienu pa druskai. Savā dzīvē esmu satikusi ļoooti jaukus puišus, gribētu, lai mans dēls līdzinātos viņiem. Pēc iespējas vairāk centīsimies laiku pavadīt kopā, darīsim mājas darbus, nē, neuzskatu, ka mazam čalim palīdzēt mammai kaut vai mazgāt traukus ir kkas apkaunojošs vai vēl nez kā, būšu tikai priecīga, ja pieaugot viņš pratīs kaut vai elementārus mājas darbus apdarīt un pagatavot ko vairāk par roltoniem un ceptiem kartupeļiem. Gribu, lai mani bērni (noteikti būs vēl vismaz 1) paļaujas uz mums (vecākiem), stāstītu visu, lai uzticētos, lai zinātu, ka jebkurā jautājumā var vērsties pēc padoma, pēc palīdzības, lai kas arī būtu noticis.
Tas, ka abi ar tēti jauksies pa mašīnām un tādām lietām, ir vairāk kā skaidrs - jau tagad tiek izglītots.
Skaidri zinu tikai to, kādu savu bērnu negribētu izaudzināt.

Man liekas, ka dažu komentāru autores vēlas ar bērniem izdzīvot savus nepiepildītos sapņus, kas ir ļoti nepareizi.
Es gan par sīkumiem nedomāju. Vienīgais, ko es zinu - mācītu, lai bērns pierod pie darbiņiem, ka nekas no gaisa nekrīt.

Palīdzēšu,atbalstīšu,sapratīšu visā+nodošu pozitīvu pilnīgi neatkarīgu ne no viena domāšanu:)

Nju viss atkarīgs no tā, kura vecāka raksturs bērnam iedzims. Ja mans, tad noteikti neko nežēlošu. Es bērnībā biju ļoti aktīva, griēju gan dejot, gan pulciņos iet, bet mammai nebija naudas par ko aizlaist tā nu daudz ko palaidu garām. Ja iedzims tēva raksturs, kas ir, mana drauga, tad notekti būs daudz labu īpašību, cieņa pret citiem, pacietība, izpratne. Daudz lietu, kas man nav :D
Viena lieta, ko mans berns mācēs ir gatavot ēst, uzkopt māju, mazgāt drēbes, gludināt. Mani mamma un ome iemācīja ļoti daudz jau tad, kad gāju pirmajās klasēs, man patīk gatavot un ja bērnam nepatiks, tad pašas nepieciešamākās lietas - kā pagatavot kartupeļus, gaļu un salātus, viņš mācēs.
Cerams, ka nāktu drauga vēlme uz lasīšanu, jo man tā ļoti nepatīk, pat vienu rakstu nevaru lidz galama izlasīt, bet apzinos, cik lasīšana nozīmīga.
Nav tādu standartu, ko liktu darīt, bet dejas, manuprāt, ir lielisks treniņš kā kermenim, tā garam, ja nepatiks, neuzpiedīšu, bet par šo ar draugu esam runajuši - djeas uzlabo stāju, fizisko formu, kustību koordināciju. Puišiem palīdz būt atvērtākiem utt. Tikai plusi.
Uz brīnumbērnu neceru, bet uz tādu, kas cienīs sevi un citus, kas mīlēs dzīvniekus, būs izskolots un galvenais - vesels un laimīgs.
Ceru, ka varešu atmest daļu savu aizspriedumu līdz bērniņa parādīšanās brīdim :)

Es agrāk arī domāju, ka būšu labā un pareizā mamma, kas nekad nebārsies, visu mācēs sarunāt un tā..... :D Visbiežāk gan bērni ņem piemēru no vecākiem, ko un kā viņi dara..... Pie tam katrs piedzimst ar savu raksturu un ne vienmēr tas bērns darīs, kā mamma vai tētis grib.... Un to tikai saprot tajā brīdī, kad bērni ir un tos audzina..... :)

Bet viena lieta ko man bail izdarit - izlutināt bērnu. Man ir tieksme būt pārlieku uzmanīgai, rūpes sniedzošai. Patīk, ka cilveki man apkārt jūtas labi. Patīk, ka visi ir paēduši, tīri un ar visu apmierināti. Bail, ka bērnu lološu par daudz un ļaušu sev kāpt uz galvas, jo pagaidam šķiet, ka roku nepacelšu un esmu emocionāla.
Ehh, labi, ka nav bērnu :D

MeiteneVārdāKristīne Ja esi emocionāla, bērns Tevi ātri vien spēs nokaitināt ar visām no ta izrietošajām sekām :) Un jā, bērni ir ļooooti gudri, jo vairāk atļausi, jo vairāk atļausies, kā jau ar jebkuru cilvēku :D