Sveiki! Iespējams gan ar foruma palīdzību nespēšu šo problēmu atrisināt, bet vismaz gribētu dzirdēt dažādus viedokļus! :)
Iepazinos ar kādu vīrieti, viņš bija ļoti milzīgs atbalsts man grūtas dzīves brīdī. Un gribēju atdarīt, piekrītot aiziet uz randiņu. Varbūt pat iekšēji cerēju, ka spēšu jūst pret viņu to pašu, ko viņš pret mani, bet nekā..
Viņš ir ļoti mīļš, rūpīgs, gadīgs, nu gandrīz ideāls , bet ja tas sajūtas nav, tad nekas to nespēs mainīt. Un ir tā, ka viņš man ir kļuvis par ļoti labu draugu, un es negribu viņu sāpināt. Ik reizi, kad saruna nonāk pie tēmas par mūsu turpmākajām attiecībam, es it kā izvairos, bet nespēju pateikt, ka nekas nesanāks. Jo viņš ir ļoti daudz cietis attiecībās un es negribu nodarīt viņam pāri. Ja vien...tagad nesanāktu tā, ka esmu sākusi satikties ar citu , un agru vai vēlu viņš par to varētu uzzināt.
Varbūt kādai ir bijusi šāda vai mazāk līdzīga situācija, un kā jūs atradāt saudzīgu veidu kā pateikt "nē"?
24
