man puisis manī ieskatījās laikā, kad biju diezgan iedomīga un egoistiska, narcistiska un ar daudz augstāku pašapziņu, nekā man tagad ir... taču laika gaitā viņš atkausēja manu sirdi un nu jau esam pailgi kopā, būs gads drīz
pati nemanot kļuvu citādāka, mīļāka, pielaidīgāka, vairāk sāku rūpēties par sevi, nekā viņu, pazaudēju to savu iedomīgumu, nepieejamību, lepnumu...
jo vairāk to visu pazaudēju, jo vairāk viņš atsala... jo vairāk sāku pirmā rakstīt zvanīt, jo mazāk vinš palika ieinteresēts...
tagad vinš man saka, ka grib atkal lai es tāda būtu, kautkāda leduskaraliene, ar nelielu mīļumu iekšā, ko viņš itkā izcīna...
viņš pat saka, ka par daudz ar viņu cenšos komunicēt, par daudz sms, zvanu, kaut gan tā nav, jo nedzīvojam kopā..
kad iepazināmies viņš man skrēja pakaļ, es saprotu, ka tagad viņš grib tāpat, bezmaz lai es viņam nerakstu nezvanu, pats meklēs un cīnīsies...
tas jau būtu loģiski, tikai kad tāda palieku, klusēju, nerakstu, nezvanu un izliekos ka man " pilnīgi vienalga" kā viņam sodien iet un ko dara", viņš nemaz nesāk mani ķert
sanāk, ka vienkārši nekontaktējamies līdz brīdim, kad man vakarā ap 22 apnīk šitā spēle, sirds ir vaļā, steigā prasu kā gāja, ko darija un protams esmu mīļa, saku ka ļoti pietrūka un no iedomiigaas maitas tur ne smakas nav :@
ko darīt un kā jūs domājiet, kas notiek?
137
