Kaimiņu Taņai gluži nē, bet labāk vairākiem nepazīstamiem cilvēkiem, nevis tikai draudzenei. Tici man, draudzene nekad nebūs tik kompetenta, lai zinātu, vai ir labs vai nē.
Viss arī atkarīgs, uz ko cilvēks cer. Ja popularitāti, pietiek ar vienkāršu, bet ieintriģējošu sižetu un kompozīciju. Ja uz kvalitāti un laba autora titulu, tur ir mēnešu un gadu darbs un smags darbs, lai apgūtu teoriju, jābūt lielai lasītāja pieredzei. Protams, atrodas jau arī bestselleri, kuru autori pirmo reizi piesēdušies pie rakstāmmašīnas.
Šodien ne tikai grūti izsisties, bet arī grūti ko patiesi labu uzrakstīt. Un paldies Dievam, ka grūti tikt atzītam, jo pārsvarā jaunie autori cer uz lētu popularitāti, nav paškritiski. Tas, protams, vairāk ir dzejā, jo šie cilvēki nekad nav gatavi uzrakstīt ko vairāk par sasāpējušas sirds balādi, pilnu klišejām. Bet arī prozā nav izņēmumi, piemēram, Dinijs Deģis. Neteikšu, ka nav populārs, bet popularitāte visbiežāk nav proporcionāla kvalitātei.
Es iesaku doties pie valsts apmaksāta konsultanta prozā (Rakstnieku savienības mājas lapā ir informācija - rakstnieciba.lv), lai pārliecinātos tiešām, vai ir vērts un vai vēlāk, ja interesēs tālāka attīstība, mācīsies teoriju, pilnveidosies un pēc laika rakstīsi aizvien labāk, vai nebūs jānožēlo, kā tas ir vairumam, kuri izdod pirmo grāmatu.
Man šī tēma, liekas, ir neizsmeļama, bet rakstiski es negribu tik daudz "runāt".
Manas domas, pirms izdot grāmatu - vispirms tekstu paauklēt, pakonsultēties ar profesionāļiem.
Piebilde Spotorno rakstītajam, grāmatu reālā formā var izdot pilnīgi bez izdevniecības klātbūtnes. Vajadzīga nauda, redaktors (pat bez tā var iztikt), tipogrāfija, ISBN kods un 7 eksemplāri jāiesniedz LNB krātuvei (pat to daudzi nedara). Bet visbiežāk (atkārtoju visbiežāk, ne vienmēr )jaunajiem šajā ceļā rodas tādas grāmatas kā Jana Ikesa "Kā tuvība smaržo" un Maijas Silovas dzeja (viņas ceļu nezinu, bet grāmata nekādai).
1592
