Vecāku sašutums cilvēcīgi ir saprotams, bet izteiksmes veids gaužām nepatīkams. Jā, piekrītu tām, kas teica, ka par savu gultasdzīvi atbildīga un tiesīga lemt esi tikai pati. Es zinu, ka savai mammai varētu situāciju izskaidrot un viņa, ja arī nespētu to pieņemt, vismaz censtos saprast, izrunāties, rast atbildes. Nu jā, meitas ir dažādas un mammas ir dāžādas.
Šis būs offtopiks, bet šādos gadījumos fascinējoši ir tas, ka vecāki, vecvecāki vienkārši ņem un aizmirst, ka paši bijuši jauni un nereti ar biezpienu galvā, darījuši lietas, par kurām viņu bērni un mazbērni varētu sarkt un bālēt. Un tad, kad kāda sirmmāmiņa ķer pie sirds un šausminās par mūsdienu jaunatni, gribas pateikt - Verastant, patin filmu atpakaļ un paskaties - Jūsu jaunībā gāja, atvainojos, divu dirsu augstumā, leģendas izdzīvojušas pat līdz maniem laikiem, tā ka nav ko augstās morāles teijāteri spēlēt.
Es, protams, neapgalvoju, ka visām izdarībām attaisnojums ir "bet kādi jūs paši jaunībā bijāt", nebūt ne. Turklāt vecāki jau vēlas mūs pasargāt no kļūdām, kuras paši pieļāvuši. Man tikai tas vārds "padauza" likās ļoti aizskarošs.