No tumsas paniski baidos, uz/no tualetes naktī burtiski skrienu. Mazai bija bailes kāpt uz 2. stāvu, likās, ka tur kāds ir un saķers manu kāju, kad uzzināju, ka arī māsai bija tāda pati sajūta, nebūt nesajutos omulīgi. Bailes palikt vienai, visu laiku telefons blakus, iedomājos, ka pēkšņi varētu trubas pārplīst, sākties ugunsgrēks, kkas uzsprāgt, jumts iebrukt utt., loģiski apzinos, ka ļoti, ļoti maza iespējamība, bet reizēm sadomājos un raudāt no stresa sāku. Bailes no augstuma, pat, ja draugs uzceļ sev uz pleciem, man nav pamata zem kājām, sākas histērija, trīcu un raudu, lai gan Zaķusalā tv tornī esmu bijusi un vēl šur tur, lejā gan tikai drusku palūrēju. :D Tā kā maza gandrīz noslīku, satrūkstos un elpa aizsitas pat tad, ja dušā ūdens iesitas sejā, tas pats lietus laikā, ja tā pamatīgi līst, arī fēns, ja uzpūš uz sejas, satrūkstos, arī seju nespēju tā vnk. nomazgāt kā normāli cilvēki - pasmeļot saujā ūdeni, slapinu pirkstu galus un mazgāju/skaloju seju.
Smagās arī sajūsmu neizsauc, jo reiz mūs gandrīz saplacināja 2 smagās, kuras burtiski mašīnas priekšā salikās kopā un aizslīdēja katra savā grāvī no trieciena, tā pat daudz dzirdēts, ka nav kārtīgi nostiprināta un vnk. nokrīt tā krava, nesen pat vienu saplacināja, ir daudz arī redzēts, ka nokrīt koki/dēļi no kravas, arī uz ceļa mētājas, loģiski, ka neviens tur nenolika prieka pēc.
Pa logu paskatīties tumšā laikā nespēju, ja nav aizkari, liekas, ka visu laiku kāds skatās uz mani, vienalga, kaut vai 18. stāvs, kāpņu telpā, it īpaši tumšā, liekas, ka uzskriešu kādam virsū. Jaukas domas nenāk prātā arī tad, ja kāds straujiem soļiem tuvojas vai kāds dīvainis vnk. skatās virsū. Pēc tā, kas pēdējā laikā notiek, es pat nesaprotu, kur būtu droši, jo ārpusē dīvaini ļautiņi, iekštelpās arī man nav omulīgi. :D