Es viņā iemīlēšos?

Domāju, ka nē:( Man bija puisis, kas mani ļoti mīlēja, labs, varētu teikt, pat ideāls, tikai es nebiju viņā iemīlējusies un arī nespēju to izdarīt:( Pašai pēc tam bija žēl, ka it kā vazāju viņu aiz deguna un nedodu iespēju būt kopā ar citu meiteni. Šausmīgi sidsapziņas pārmetumi man bija un man šķiet, ka tas ko nodarīju viņam, atnāca atpakaļ pie manis.

Visādi var būt. Ir bijis, ka sākumā nepatīk un ar laiku sāk vienkārši pat kaitināt cilvēks, bet ir bijis gadījums, kad sākumā nepatika, bet laika gaitā samīlējos līdz ausīm. :)

Labojums - nevis nepatika, bet nebija īpaši lielas simpātijas.

Tu vari mēģināt. Man neizdevās. Vīrietis bija jauks, gudrs un es viņam ļoti, ļoti patiku, bet man viņš tikai mazliet. Diemžēl, laiks gāja uz priekšu, viņš man pieķērās aizvien vairāk, bet man emocijas nemainījās. Beigās izšķīrāmies.

Esmu precējusies ar vīrieti pret kuru man no sākuma bija tikai simpātijas, kamēr viņš jau mīlestībā spēja atzīties. Bet nu ceļš nebija no tiem vieglākajiem ne man, un it īpaši, ne viņam. Vairākas šķiršanās no manas puses. Bet tad man uzradās citas attiecības, kuru dēļ es apjautu, ka cilvēks ko pirms tam pametu ir kaut kas 100 reizes labāks. Mainījās mazliet domāšana, sagājām atkal kopā un tad sāku diezgan strauji iemīlēties savā mērķtiecīgajā vīrietī. :)

nē

Ar savu draugu man sākumā arī nemaz nebija lielie tauriņi, tie parādījās tikai stipri vēlāk.. un šobrīd varu teikt, ka esam mainītās lomās, es esmu tā, kas stipri iemīlējusies, bet viņš - piebremzējis, vismaz tā es jūtu... atkal laikam esam samainījušies.
Es domāju, ka jāmēģina.. jo man viss atnāca, tikai ar laika nokavēšanos :D Manuprāt ir jāsaprot, kas ir tas, kas attur tos taureņus.. ja ir kas tāds, kas kaitina, tad man liekas, ka tā arī paliks. Bet ja piemēram, ir kaut kāda raksturu nesaderība, tad gan varētu kaut kas sanākt.. pamazām notiktu raksturu pieslīpēšana viens otram utt :)

Cilvēks kurš sākumā patīk,tālāk pierāda sevi ar darbiem un tu iemīlēsies,vai arī darbi ir šķērsām un tu zaudēsi interesi..domāju vienmēr ir 2vas iespējas..

Esmu kopā ar vīrieti, kurš mani burtiski iekaroja. Attiecību sākumā viņu gandrīz pazaudēju ar savu attieksmi. Pēc divu gadu attiecībām varu teikt, ka viņš ir mans Īpašais dzīves vīrietis un es varētu kost pirkstos, jo sākumā viņu būtu noraidījusi. Katra pieredze ir individuāla, bet es, protams, esmu par to, ka mēģināts nav zaudēts :)

ai, man arī ir diezgan līdzīgi - zinu ka ļoti patīku vienam puisim, tomēr no manas puses ir savādāk. man viņš patīk, jā, tomēr nav tās sajūtas, ka būtu "tauriņi vēderā". es zinu, ka te ar savu vilcināšanos mazliet jau tomēr moku puisi, tomēr es nespēju viņam pateikt "jā".
šobrīd ir jau pagājuši kādi gandrīz 2 mēneši kopš esam pazīstami, tomēr nekas nemainās.
tā ka mana pieredze - ja nav tās īpašās sajūtas, tad nebūs.
bet nu laiks rādīs kā viss tālāk attīstīsies ..
katrā ziņā Tev iesaku - dod puisim iespēju. :)

Iespēju viņam dodu un man prieks, ka viņš nav no uzbāzīgajiem. Citreiz pat gribas, lai viņš pierāda (grib biežāk tikties, vairāk runā ar mani, cenšas iepazīt utt.), ka es viņam esmu iepatikusies un es varu spert drošu soli no savas puses, bet sapratu, ka viņš baidās uzbāzties. :D Man jau arī ir tā - ja kāds patīk, uzreiz neskriešu viņam to atklāt. Nu re, arī man ir interese, bet gribētos tos taureņus. :D

Man tā ir tagad. Jau vairāk kā gadu ballītēs tiekos ar puisi, kuram ļoti patīku. Viņš ir lielisks - jauks, uzmanīgs, ar labu humora izjūtu utt. Tā teikt - ideālais vīrietis. Es no sirds priecātos par to meiteni ar kuru viņš būtu kopā. Bet, diemžēl, pati nespēju viņu iemīlēt par spīti izskatam, uzvedībai un raksturam. Mana sirds pieder sliktajam puisim. Un par spīti laikam, tā arī nespēju pavēlēt sirdij un nespēju iemīlēt, tā teikt, labo puisi. Bet katrs gadījums ir individuāls. Katram sava pieredze. Man šāda..