Es savējo nevaru jau kuro dienu izvilkt no mājas pastaigāties ar bērnu, kas NEKO nemaksā. Pie tam vēl mani izlamāja līdz asarām un vispār pat nejūtas vainīgs. Reāls besis, esmu noraudājusies un nostaigājusies viena pati. Vienīgais, kas viņam patīk ir pokers, jau 3 dienu spēlē cauru dienu, kaut vakar apsolīja,ka nespēlēs. Nu, ko - tāds mans sods par to, ka neklausījos mammu un iemīlējos dzērājā, kas pie tam vēl ir azartspēļu atkarīgais. Nenormāli debīli izklausās tagad tik publiski izklāstīt visu, bet reāli ir tāda sajūta, ka es pieļauju milzīgu kļūdu, ko nav spēka labot, jo visu savu spēku es ielieku cīņā ar viņa atkarībām, kaut arī to karu es jau esmu zaudējusi.